2. A. 1610. V. Zacharska no Razgaļa Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Senejūs laikūs vīnā cīmā dzeivuoja vīns nabogs zemnīks. Itys zemnīks beja taids nabogs, ka jam nikuo vairuok nabeja, kai vīna vaca ustobeņa. Jis tur dzeivuoja vīns pats un vēl turēja vīnu suneiti.

Vīnu raizi vosorys laikā itys nabogs zemnīks nūguoja uz mežu atnest kaidu sausu zoru, ar kū izkurinuot ustobu un izvuoreit bulbis. Zemnīkam leidz nūskrēja uz mežu arī suns. Mežā zemnīks īraudzēja perekli ar nazkaidim smukim putnim. Jis izjāmja nu perekļa vīnu pošu skaistuokū putnu un sadūmuoja, ka putneņš ir cīšy duorgs. Jis nes putnu duovynuot sovam kungam un atguoja uz muižu.

Kunga kolps, kuŗam tis pastuostēja sovu nūdūmu, sūlējuos tik tūlaik laist jū pi kunga, kad jam nabogs zemnīks atdūs pusi dabuotas olgas par tū smukū putnu. Zemnīks palyka mīrā ar tū.

Kungs, kuram itys putnys brīsmeigi patyka, lyka izmoksuot zemnīkam par putnu symtu rubļu. Bet zemnīks atbildēja kungam: "Na symtu rublu, cīnīgs kungs, bet symtu žogoru man dūt!"

Kad kungs suoka breinuotīs. ka nabogs zemnīks nagryb jemt symtu rubļu, zemnīks pastuostēja jam sovu nūrunu ar kunga kolpu.

"Ar taidu naudas kuorīgu cylvāku," runuoja zemnīks, "es grybu sadalīt lobuok svmtu žogoru, nikai symtu rubļu!" "Labi!" atbildēja muižynīks, "es tev dūšu divi symti un sadalīšu storp jums itai: tev symtu rubļu un kolpam symtu žogoru!" Tai muižynīks pasaucja sovu kolpu pi sevis un taipat tū nabogu zemnīku. Kungs padūd zemnīkam symtu rubļu runuodams: "Ša tev symtu rubļu, bet tai kai jums vajag daleit, es dūmu sovam kolpam symtu žogoru."

Tai zemnīks, dabuodams nu kunga symtu rubļu, nūguoja prīceigs uz sātu, bet kolps, rauduodams, ka jam tiks par pakaļi symtu žogoru, nūguoja uz sovu kambari.