3. A. 1610. M. Garkolne no Antona Malnaca Nīcgalē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns zemnīks-dzāruojs. Na tuoļi nu šuo zemnīka muojas beja krūgs. Par krūdzinīku tvmā krūgā beja žeids. Zemnīks dzāruojs staiguoja uz itū krūgu un dzēŗa. Vīnu reizi dzāruojs guoja uz krūgu un ceļā atroda muižas lelmuotes gradzynu. Dzāruojs, pajēmis gradzynu, aizguoja uz krūgu un pastuostīja žeidam par sovu atrodumrn. Žeids soka: "Īsim obi pi lelmuates un tu pasoki, ka mes obi gradzynu atrodam." .

Labi!" soka zemnīks, "bet tu mani dzyrdi un baroj par tū treis dīnas!"

Žeids beja ar mīru. Tai dzāruojs dzeivoj i žeida, ēd, dzer un ni par kū nabādoj. Puorguoja treis dīnas. Žeids otkon soka: "Nu, zemnīks, nessim gradzynu lelmuotei!"

"Vēļ nanessim, es vēl gribu dzert!" atbild zemnīks, "bet jo nadūsi dzert, tad es tevis napījemšu!"

Žeidam gūda gribis un jis otkon dzyrda zemnīku. Puorguola pīcas dīnas. Žeids pīrunuoja zemnīku un jī obi aiznesja gradzynu. Atīt pi lelmuotes un suotsta, ka jī atroda gradzynu. Lelmuote teic jūs, bet žeids vēļ soka: "Zini, gaspažiņ, kam mes guojam pa ceļu, tad itis gradzyns speidēja kai zvaigznīte."

"Lobi, lobi, jyus, bārni, bet cik tad jyusim moksuot?" atsoka lelmuote.. Zemnīks, daudz nadūmuoja un soka: "Pa divdesmit pīci žogori kotram!"

"Ejit, bārni, uz stalli, tur jyusim vagars samoksuos," soka lelmuote.

Zemnīks smīdamīs, bet žeids vībdamīs aizguoja uz stalli. Stallī vagars saprota, kas par darīšonu, nū pyrmū suoka pērt zemnīku, bet pēŗa tai, ka žogori vairuok sytuos par greidu, na par zemnīka muguru. Dēļ žeida acim zemnīks vēl kaidu reizi aizklīdzja. Atnuocja arī žeida kuorta. Bet žeidu vagars pēŗa nu vysa placa. Jau pēc kaidom desmit reizem žeids suoka klīgt, bet vagarys syta pīrunuodams: "Vajag samoksuot, kū esi aizpeļnējis!" Tai žeidam sametja divdesmit pīcas reizes un jis pīsacēļa ar vysa steivu muguru. Īt žeids un soka: "Muļķis zemnīks, kai ciuka pēc siudim, tai jis pēc žogorim dzanās!"