1. A. 1631. J. Bankins «Šis un tas» II, 1875, 1.

Vienreiz kāds muižniekdēls jāja uz citu muižu sievas precēt. Pa ceļu jājot, viņš panāca pilsētnieku, kas arī uz to pašu muižu jāja precēties. Tie nu abi jāja kopā. Kādu gabalu jājušiem, pienāk vakars, un viņi apmetās krogā par nakti gulēt. Padevuši zirgiem auzas, liekas paši pie zemes.

Pilsētnieks, skauzdams muižniekam šo daiļo meitiņu, iet slepeni stadalā, un ka lai muižniekam zirgs no bada nosprāgtu, atgriež šā zirgu no siles apkārt, nāk atpakaļ un tad liekas gulēt. Muižnieks, to manīdams iet, kad pilsētnieks aizmidzis, stadalā, atdīrā tā zirgam virsējo lūpu kā ķipi, nāk atpakaļ un tad liekas gar zetmi.

Rīta abi pamodušies, iet stadalā raudzīt, ko zirgi dara. Pilsētnieks saka: "Tavs zirgs laikam negrib auzas ēst, jo tas atgriezies no siles."

Muižnieks atbild: "Tava taisnība! Bet tavs zirgs laikam smejas par manu zirgu."

Abi savaldīdami savas dusmas, jāj tālāku, kamēr tiem atkal vakars pienāk, bet šoreiz ne krogs, ne kāda māja nav redzama, kādēļ viņi sapin zirgus zāļainā pļavā, paši sakūruši uguni, liekas gulēt.

Pilsētnieks ar tādām pašām skaudīgām domām kā vakar uz muižnieku, iet un iedzen viņa zirgu muklājā un tad pats nāk atkal gulētu. Muižnieks iet un nodīrā tā zirga kājām ādu no pašiem vēzīšiem līdz ceļgaliem un liekas tad gulēt.

Rītā pamodušies iet zirgu meklētu. Pilsētnieks muižnieku izzobodams, saka: "Tavs zirgs ir iekritis muklajā."

Muižnieks atbild: "Are, tavs atkal ir atbraucījis bikses, lai varētu manu vilkt ārā!"

Pilsētnieks nobraucīja zirgam bikses un laida vaļā, ka skrandas vien karājās. Muižnieks, izvilcis savu no muklāja, steidzās tam no pakaļas, lai varētu viņu panākt. Viņš to panāca pie pašas muižas, kur tas zirgu bendem atdevis, gāja kājām muižā.

Muižas preilene mīlēja vairāk smalko pilsētnieku nekā parupjo muižnieku. Muižnieks pēcpusdienu iet sierēt dārzā un ierauga arī pašu laiku pilsētnieku nākam, tas aši aizstājies aiz ogulājiem, iztupējās un uzliek savu cepuri čupai virsū. Kad pilsētnieks tur pienāk, tad viņš uz to saka: "Es še noķēru zelta putnu. Lai brūte tevi labāki mīļotu, nāc turi to un saki, ka tu viņu noķēri: Es iešu pa tam viņu paziņot."

Pilsētnieks paklausa tam, un kad preilene atnāk, tad teic: "Sirsniņ! še zelta putnu noķēru, bet nevaru viens pats dabūt rokā; tādēļ nāc man palīgā, kad es celšu cepuri, tad tu ķer!"

Kā sacīts, tā darīts. Ak vai! preilenei smalkās ŗociņas nu bija kā ar mīklu noķepētas; bet šī mīļo pilsētnieku tāpat kā papriekšu. Jau bija norunāts svētdien braukt laulāties un kāzas dzert.

Tad muižnieks saka, ka pilsētnieks pie laulības būšot traks palikt. Šie to netic. Kad nu mācītājs tos sāk svētīt, tad muižnieks, nodedzinājis sarkanu dzelzi, klusām aizbāž pilsētniekam aiz zābaka stilba. Šis nevarēdams izciest, kāju uz grīdas sizdams, sāk kliegt: "Deg, deg"!" skrien pa durīm ārā un krūmos iekšā.

Ļaudis sāk skatīties un rēgāties, bet nekur uguni nemanā. Preilene nu tiešām tic, ka pilsētnieks traks palicis, dod roku muižniekam, liekas ar to laulāties un dzīvo vēl līdz šo baltu dienu itin mīļi un laimīgi.