2. A. 1631. Paegļu Mārtiņš Lielvārdē. Rīg. Zin. Kom. kr. L. P. VI, 351, 86. M. Bohm, Lettische Schwānke, 7, 7.

Kalējs un skroderis, abi divi uzskatījuši (ielūkojuši) vienu līgavu: viens gribējis precēt, otrs gribējis.

Reiz skroderis nogājis pie izredzētās: "Neej pie kalēja, kalējs ir akls; ja netici, paskaties: viņš sit, sit uz dzelzs, kamēr beidzot, akls būdams, uzsit pa lakti."

Labi, līgava tā neticējusi, gājusi smēdē apskatīties. Jā, ir gan taisnība: sitis, sitis, pa dzelzi, bet pa laktu lai gājis. Kalējam tāda paraša. - Nu, neko darīt - kur aklu vīru liksi - gājusi pie skrodeŗa.

Bet īsi priekš kāzām kalējs iestāstījis ļaudaviņai: skroderis esot traks, un laulājot viņš trakošot visādā ziņā. Šī neticējusi to. Bet kad nu skroderi laulājuši, kalējs paslepen aizbāzis viņam nodedzinātu dzelzs gabalu gar zābaku stilbu. Skroderis papriekšu kratījis, kratījis kāju, beidzot kliegdams skrējis no baznīcas laukā:

"Deg, deg!"

Nu brūte un citi ticējuši; ka ir gan skroderis traks, nelaulājuši vairs. Vēlāk kalējs apprecējis kāroto līgavu.