4. A. 1631. A. Lerchs - Puškaitis Džūkstē. LP, III, 42, 23.

Vienam puisim bijusi saderēta līgava, tai pašā mājā, kur viņš

dzīvojis. Rudenī jaunais pāris bija nodomājis kāzas svinēt. Bet kāds nelāgs cilvēks bija nodomājis kāzas izjaukt. Tas bijis turpat kaimiņa saimnieks, īsts gnīda. Kas otram bijis, to vajadzējis viņam dabūt, lai kas. Šis saimnieks slepeni aizgājis pie puiša līgavas un sastāstījis pilnu galvu: "Ko tu iesi pie nabaga plukatas? Nāc labāk pie manis, man mājas, man lopi, man maize, man ērta dzīve."

Iesākumā puiša līgava atmetusi ar roku, bet kad saimnieks slepeni atlīdis vēl otru, trešu reizi, tad meita palikusi tāda šaubīga: pati īsti nezinājusi, kam ticēt: vai puisim, vai saimniekam.

Reiz puisis aizbraucis uz mežu pēc žagariem. Tikko iesācis strādāt, tas pacēlis acis un ieraudzījis, ka saimnieks atkal iet pie viņa līgavas: Nekā darīt - atstājis žagarus un skrējis uz māju. Bet saimnieks, puisi pamanīdams, knaši ielēcis abrā un pārsedzies ar maizes drānu. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: "Kur diedelnieks palika?"

Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acīm, lai meklē abrā. To manīdams, puisis lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot abru viņam: Saimnieks par jokiem noprasījis desmit dukātus; bet puisis nemaz nejokojies. Viņš teicis: "Labi, kad pārnākšu no pilsētas, tad tūlīt aizmaksāšu!"

To sacījis, puisis paķēris gaŗu valgu, notinis abru, kā vīkstoli no viena gala līdz otram, lai kaimiņa saimnieks neizmuktu un tad licis abru pār plecu un aizgājis uz pilsētu. Pilsētnieki saskrējuši bariem un ziņkārīgi jautājuši: "Puisīt, brālīt, ko tu nes, kas tas ir?"

"Ko nesu? Jaunu velnu nesu!" "Parādi mums arī jauno velnu!"

"Samaksājiet man divdesmit dukātu, tad parādīšu!" Pilsētnieki samaksājuši divdesmit dukātu un gaidījuši atplēstām mutēm, kamēr puisis attinis abru. Kad tas bijis padarīts, tad sacēlis abru stāvus, izpurinājis kaimiņa saimnieku ar visu maizes drānu no abras ārā un uzsaucis: "Se! mežā, se!"

Kaimiņa saimnieks izvēlies no abras tik miltains, tik balts kā līpiņš, un aizlaidies uz mājām kā tauriņš. Pilsētnieki gan saukuši: "Ķer balto velnu! ķer balto velnu!" bet rokā tomēr nedabūjuši.

Mājās iedams, puisis nočukstējis pats pie sevis: "Ņu taču kaimiņa saimniekam būs pieticis? Nu jau liks mani mierā! Taisnība, taisnība - man tagad divējāds labums: miers un nauda. Desmit dukātus atdošu par abru un desmit paliks, ko kāzas darināt."

Bet puisis par velti bija sapņojis par mieru. Trešā dienā pēc šā lēruma noticis jauns lērums. Un kā tas gadījies? Puisis aizgājis uz pļavu pļaut un neturējis ne prātā, ka kaimiņa saimnieks varētu atkal uzklupt. Bet kas to deva! Puisis, izkapti brucinot, tāpat pacēlis acis un ieraudzījis: jaunais velns atkal velkas pie viņa līgavas. Nosviedis izkapti un laidies uz māju. Kaimiņa saimnieks, puisi pamanīdams, šoreiz ielēcis knaši pelu mucā un uzrāvis vāku virsū. Puisis ieskrējis iekšā un dusmās uzprasījis: "Kur diedelnieks palika?"

Līgava neteikusi nekā, tik pamirkšķinājusi ar acim, lai meklē pelu mucā. Puisis nu lūdzis savam saimniekam, lai pārdodot pelu mucu viņam. Saimnieks par jokiem noprasījis pieci mucas alus; bet puisis nejokojies. Viņš teicis: "Kad alu būšu iztecinājis, tad dabūsi!"

To sacījis, puisis vēlis pelu mucu uz pirti un taisījies alu tecināt. Jau atnesis vienu nēsi karsta ūdens un patlaban gribējis pelu mucai virsū liet, te kaimiņa saimnieks sācis lūgties, lai neplucinot viņu - viņš būšot tūlīt atvest desmit mucu alus, lai laižot ārā, lai piedodot, nebūšot nekad tā vairs darīt. Labi, puisis bijis ar mieru. Kaimiņa saimnieks atvedis desmit mucu alus. Piecas atdevis savam saimniekam, piecas paturējis uz savām kāzām. Tagad puisis domājis: "Nu, patiesi man reiz miers - tik svēti apsolījās."

Bet kas to deva? Zināms, pa dienu kaimiņu saimnieks tiešām vairs neuzdrošinājies puiša mājā rādīties, bet nu tas izgudrojis pa novakarēm. Puiši pēc dienas darbiem mēdz tūlīt gaŗšļaukus likties un aizmigt, bet meitām tā nav. Tām vēl šis un tas ko nokopties, tās mūžam aiziet vēlāku gulēt. Šo pastarpu kaimiņa saimnieks nu bija izraudzījis. Atposis jau vienu vakaru pie puiša līgavas, otru tāpat. Līgava no rīta pateikusi puisim. Puisis zobus vien griezis un gudrojis, kā nu atkratīties no diedelnieka. Beidzot tas sadabūjis no kādas vecenītes melnuma zāles. Ar šīm zālēm tas bija nodomājis kaimiņa saimnieku dziedināt. Viņš klusītiņām izracis uz tās tekas, kur kaimiņa saimniekam jānāk, dziļu bedri. Bedrē ielicis lielu mucu; mucu piepildījis ar ūdeni un piemaisījis klāt melnuma zāles; tad pārsedzis mucu ar segu un nolīdzinājis teku, ka ne manīt, ne redzēt, kas apakšā. Un nu bijuši joki. Kaimiņa saimnieks, novakarēs pie puiša līgavas līzdams, iekritis pār galvu melnajā šķidrumā. Nabadziņš pieķēries pie mucas malas un bļāvis, lai glābjot. Saskrējuši &127;audis un izglābuši. Bet kur nu tādu likt? Melns kā velns. Gan mazgājuši gan trinuši, lai visa āda nolūp, bet nekā. Tās bijušas tādas zāles, ko nemūžam nomazgāt. Bijis jāpaliek melnam līdz kapa malai.

Puisim turpretim nu bijis reiz miers. Tas apņēmis savu līgavu un dzīvojis smiedamies.