l. A. 1640. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis no 59 g. vecā Augusta Kārkliņa Mēŗu pag.

Pilsētā dzīvāš vienc tāds lielīgs skrodelis. Viņč dzīvāš augšas stāvā un vienu dienu pa ielu gāsi sievīna un piedāvāsi sviestu.

Skrodelis nu to saucis, lei nākot šī augšā.

Sievīna ar uzkāpusi pie skrodeļa augšā un šis vēlēš iei nosverot šim vienu mārcīnu. Sievīna iedevusi skrodeļām sviestu un gāsi prom. Skrodelis uzsmērēš sviestu uz maizes un sācis ēst. Bet istabā bīš pulka mūsu un šās aplipušas ap sviestmaizi. Skrodelis pārskaities un kā cirtis ar drēbes gabalu, tā uz viena cirtiena nositis septiņas mūsas un tā pats priecājies: "Septiņi uz viena cirtiena!"

Bet nu skrodelis nospriedis, ka šim vais neesot vērts par skrodeli dzīvāt, labāki iešot pa pasauli. Viņč izšuvis sev tādu jostu, kur bīš uzšūts virsū :

"Septiņi uz viena cirtiena!"

Skrodelis nu gāš gāš pa pasauli un pēdīgi uzkāpis vienā augstā kalnā, kur dzīvāš lielc milzis. Kā milzis pamanīš skrodeli, tā tūlī šo aicināš cīkstīties. Skrodeļam nu gan visas bikses raustīšās no bailēm, ka šis milzi pamanīš, bet darīt ar vais nekā nevarēš. Skrodelis pēdīgi saņēmis dūšu un sacīš, ka šis ar mieru. Nu milzis sacīš, ka pirmo reizi sviedīšot akminu gaisā un kuŗš varēšot augstāku uzsviest, tas būšot vinnēš. Milzis paķēris akminu un sviedis gaisā. Akminc uzgāš tik augstu, ka tik pēc laba laika nācis apakaļis. Bet nu skrodelis izsmēš milzi un sacīš, ka tā vaigot sviest, ka akminc nemaz vais nenākot apakaļis. Skrodelis noķēris putnēnu un sviedis gaisā un putnēnu, kā gāš. tā ar uz visim laikim aizgāš. Pirmo stiķi milzis pametis.

Bet nu bijis tāds otrs: jāsaspiežot akminc plāskanc. Milzis tūlī palķēris akminu un vienā rāvienā saberzis druskās. Nu skrodelis akal lielijies un sacīš, ka tas nekas, bet vaigot tā akminu saspiest, ka zupa nākot laukā. Un skrodelis izvilcis no azautes ābolu un spiedis, ka zupa vie šķīst. Tā otru stiķi akal skrodelis vinnēš.

Milzis nu uzdevis trešo stiķi: jānesot lielc baļķis. Labi. Abi tūlī klā pie varēn liela ozola un gāž šo zemē. Ka koks bīš nogāzts, tā milzis sacīš skrodeļam: "Nem tu tievgali, es ņemšu rezgali!"

Nu skrodelis akal sācis lielīties un sacīš milžam, ka šis jau tā kā tā nepanesušot rezgaļa, lei jau ņemot vie tievgali, Un nu abi norunāši tā. Milzis nesīs tievgali un skrodelis akal rezgali. Milžam jāiet ar tievgali pa priekšu un nav brīv skatīties apakaļis.

Labi, milzis bīš tā ar mieru, ķēris ozolu pie tievgala un rāvis prom. Skrodelis uzsēdies uz rezgaļa un svilpēš. Ka nu milzis aizrāvis koku noliktā vietā, tā skrodelis nokāpis no(st) un akal izsmēš milzi:

"Ko tu elsā tā, kā ka būtu varēn nostrādājies?"

Nu, trešo stiķi ar milzis bīš pametis un pēc norunas skrodeļam pienākusies visa milža manta. Nu skrodelis bīš bagāts un dzīvāš laimīgi.

Piezīme. Tā ir ar «Skolas maizi" izplatīta (skat. Ievads 116. I. p.) Grimma pasaka, bet tomēr uzrakstīta no kāda stāstītāja. Mūs te interesē nevien pasakas sagrozījumi, bet arī savādā valoda. P. Š.