2. A. 1640. Anna Svenča Daugavpils Līksnas pagastā. J. Rupjā kr.

Nazkod dzeivova vīns skraucs (skroderis). Jis beja lels čūdniks. Vīnu raizi jis šyva kažukam pīduorkni. Jam šyunūt, īnesa saimineica padvičorkas (launagu), tī beja svīsta-maizes un čaja. .lis soka: "Es tyuleņ baigšu šyut, tūraiz paēsšu."

Jam šyunūt iz svīsta pīsameta mušu, jis ko ķēra ar rūku, to nūsyta septiņas iz raizis. Jis tyuleņ pajēma papeiru, pīrakstēja iz tuo: "Es septiņas dūšys ar vīnu rūku nūsytu."

Tū papeiriņu pīlyka pi capures. Kad atguoja svātdīņa, jis aizguoja ar vysu tū papeireņu pi capures uz bazņeicu. Jis tī staiguodams soka: "Redzīt, kur puiss. ar vīņu rūku septiņas dūšas izgubēju."

Agruok tys skraucs beja saplēss ar radņiku (tiesas kungu. Tū svātdiņ pīit pi skrauča radņiks i soka: "Vai tu nūsiti septiņas dūšys ar vīnu rūku?"

Skraucs soka: "Jā, nūsytu, kū tu man padarēsi, redz kur veirs, ko es ar vīnu rūku septiņas dūšys nū&127;sytu!"

Radņiks skrauci tyuleņ sajēma i nūdzyna da volostnojai, vazdams skrauci vys vaicoj : "Vai tu nūsiti septiņas dūšys ar vīnu rūku?"

Jis soka: "Jā, nū&127;sytu."

Bet radņiks napavalcoj, kaidys dūšys. Tai tū skrauceiti dzonova pa vysom molu molom, vys vaicuodami: "Vai tu nūsiti septiņas dūšys ar vīnu rūku?" Vys napavaicoj, kaidas dūšys.

Tū skrauci nūsyutēja da kēneņam. Kēneņš taipat vaicoj, skraucs jam atbild: jā. Kēneņš soka: "Ka tu tik styprs esi, tad tu maņ izgubej meža cyuku, divi bagaturi un vīnradzi zvēri. Ka tu maņ itū padarēsi, tad es tevi apženēšu (apprecināšu) ar sovu maitu un atdūšu pus kēnestes."

Kēneņš cik raižu beja guoš ar savu voisku (kaŗaspēku) da tam mežam, bet nikuo navarēja darēt: kai skrīn visi nu meža, tai sarausta vysus gobol-gobolim, tik pats kēneņš izbāg.

Skraucs napīsazeist kēneņam, ka jis ir skraucs, bet soka, ka vīnkuoršs puiss. Senuok citi puiši nanosova čorta kaziņu yuzu (ādas bikses), kal tik skrauči, pa tuom yuzom kēneņč jū pazma, ka jis ir skraucs, bet skraucs izzalīdza. Kēneņš soka: "Jem, cik grib' lelu voisku jem, tik izgubej koč vīnu!"

Skraucs soka: "Maņ daudz navajag, kaidu treisdesmit saldatu, tik lai pajem cirus, zuogus, tūraiz īsim da mežam."

Dreizā laikā saldati beja kluot, vysi tyuleņ nūguoja da mežam, skraucs pasacēja jīm cierst bolkys, tisīt klāvu ar vīnom durovom, bez jumta, tik augstu, i tuo, ka byutu pī trisīņa (baļķu sienas) molas pīslītas trepes vīnā molā i ūtrā. Dreizā laikā klāvs beja gotovs. Skraucs saldatus nūsyutēja da sātai, pats palyka pi tuo klāva gaidēdams, kod kas atskrīs.

Skraucs gaida, bet jam tuos čorta kaziņis yuzys tai i treis. Zam paša vokora klausuos, nazkas tī atskrīņ, verās, ka meža cyuka. Skraucs nūsastuojas klāva durovuos, vēl pasakrota vārdamīs da cyukai tei cyuka jau tik sūļu desmit. Skraucs kai sadadzynuots īskrēja klāvā, pa tr epēm uorā, aiztaisēja klāva durovas, pats īt da sātai, a cyuka tai i kruoc, pa klāvu skraidēdama.

Skraucs nūguoja da kēneņam, kēneņš vaicoj: "Vai nūsiti da vīnu?"

Skraucs soka: "Kam maņ jū sist, jis man nikuo slykta napadarēja, tik meža cyuku pajēmu aiz saru, īsvīžu klāvā, sist nasytu."

Kēneņš soka, ka maloj, skraucs soka: "Ka natyc, var īt pasavērt."

Kēneņš pajēma skrauci; pulku saldatu i aizguoja -- verās: pravda, tyuleņ tū cyuku nūšuova. Tūraiz kēneņš vaicoj nū juo: Voi tu naesi skraucs?"

"A jis līdzas. Kēneņš soka: "Tagad izgubej tu tūs cytus.

"Labi," soka skraucs, "tik maņ vajag garys viervys i treju saldatu."

Par nagaru laiku vyss beja kluot. Skraucs ar trejim saldatim aizguoja da mežam, īt, īt jī verstim tuoļi, skraucs soka: "Jyus aita da sātai, es te palikšu."

Skraucs pajem viervi, až naspēj panest, bet vys īt tuoļuok, maklādams tuos vītas, kur guļ vīnradzis zvērs, beidzūt jis atroda pi vīna lela kūka. Jis nūlyka striki zemē, pats atsasāda pi kūka, umai (piepēši) jis izdzierda lelu trūksni, verās, ka atskrīn vīnradzis zvērs. Skraucs pīsacēļa kuojuos, tai i krotuos da vīnradžam zvēram. Vīnradzis vēļ vairuok aizzasirdēja, kuo īnērsa (iemiedza) golvu, i skrīn taišņi skraučam viersā. Skraucs aizbāg aiz kūka, a vīnradzis sovu rogu īdzina leidz pīrei kūkā. Tyuleņ skraucs pajēma striki, aptiņa vīnradžam ap koklu un pīsēja tū pi kūka, pats aizguoja pi kēneņa.

Kēneņš vaicoj: "Vai nūsyti da vīnu?"

"Nē," soka skraucs, "kam man jū sist, jis man nikuo slykta napadarēja."

Kēneņš vys natyc, skraucs soka: "Īsim pasavārtu, es vīnradzi zvēru nūgyvu i pīsēju pi kūka, pats atguoju."

Jī vysi nūīt ar saldatim, verās: pravda, vīnradzis pīsīts, skraucs pīguoš vēl soka: "Redz pogons, až rogu īdzyna kūkā nū lelu siržu."

Kēneņam jau palyka baist, jis dūmoj: "Tagad man vajadzēs atdūt sovu maltu, bet vēļ pruotā redzīs, mož jū vēl apēss tī bagaturi." Tagad kēniņš soka : "Nūsyt tu tūs divus, tūraiz es te vi saženēšu ar sovu maitu."

Skraucs pajēma maisu, treis akmiņi i aizguoja vīns da mežam. Staigoj, staigoj jis vysu dīnu maklādams, kur guļ divi bagaturi, beidzūt atroda pi vīnas egles. Skraucs īkuopa eglē, pajēma maisu ar visim akmeņim, atsasāda pošā viersyunē i gaida, kod atīs bagaturi. Kod satymsa, atguoja bagaturi, jī suoka stuosteit vīns ūtram, cyk kuo nūsyta, sakyura guni apsasiļdēja i atsagula. Tik jī druscīt pīmyga, skraucs svīda akmini vīnam iz golvys, tys tyuleņ tryukuos i suoka klīgt iz ūtra: "Kam tu man ar kulaku par golvu īsyti?"

Jī drusku pasalomova i aizguoja vēl gulēt. Tik ji drusku aizmyga, skraucs svīda ūtru akmeni tam patim iz golvas. Tys tyulen tryukuos, ko dūs ūtram par golvu, tys soka: "Kū tu grib' nu maņi, ka tu šūvokor kaunīs?"

Tagad jī sasalomova smagi, bet tūmār aizguoja vēļ gulēt. Skraučam, sēžūt kūkā, suoka čorta kozinys drebēt, jis dūmoj : "Ka tik nakuoptu kūkā." Tik jī atsagula, svīda vēļ trešū akmeni tam patim iz golvas. Jī tyulēņ tryukuos, nikuo nasacēdami, ruova kūkus ar vysom saknem uorā i suoka kautīs. Skraucs vēļ vairuok nūsabeja, dūmoj, ka tik naaiztyktu tuos egles, kur jis sēd. Bagaturi situos i nūsasyta leidz smiertei. Leidz dīnai skraucs nūsēdēja eglē ni mirs, ni dzeivs. Kod izausa dīna, skraucs nūkuopa nu egles, aizguoja da kēneņam i soka: "Kai kēru kūku ar vysom saknem, tai i nūsytu."

Kēneņš atguoja - pasavēra: nūsysti, nikuo navar darīt, juožeņej ar sovu maitu i juoatdūd pus ķēnestes. Tai i nūtyka, sataisēja kuozas i sasaženēja obi.

Es tī beja, ēdu, dzēru, par bārzdu tecēja, i mutē naleida.

Pēc kuozu, kad jaunī gulēja, skraucs vys pa sapņim klīdz: "Puiši, šyunit bikses, mērējit kamzūles!" Kēneņa maita vysu dzierd, reitā jei stuosta tāvam, ka jis soka: "Puiši, šyunit bikses, mērējit kamzūles!" vai jis tik nav skraucs? Ūtru nakti jis vēl taipat klīdz: "šyunit bikses, mērējit kamzūles!"

Kēneņš soka: "Tagad nikuo nadarēsi, ka jis skraucs, salauluoti, jadzeivoj." Kēneņa meita pīprosa vīna sluga, lai nūcārt skraučam golvu. Jis soka: "Labi, reitvokor, ko tik aizmigs, tu izkuop nu gultas, es īīšu ar zūbynu, jū nuciersšu."

Itū vysu dzierdēja skraucs. Kod atguoja vokors, skraucs atsagula, tyuleņ suoka kruokt, lai dūmoj, ka aizmyga. Sīva izkuopa nu gultas i pasauca sluga. Slugs tai i īt ar zūbynu pi siuona, skraucs tai kai pa mīgim soka: "Septiņas dūšys ar vīnu rūku nūsytu, te kai pyusšu tai izputēs."

Slugs kai sadadzynuots izskrēja nu guļamuo kambara uorā. Nu tuo laika jis vairuok nikod naguoja skrauča cierstu. I skraucs ar savu sīvu dzeivoj laimeigi šudiņ, jo vakar nav nūmyruši.