3. A. 1640. Skolniece M. Ignāte, Kapeņu pag.

Vīnam skrūderam beja apnicis šyušonas dorbs un jis sadūmuoja īt pasaulī laimes meklēt. Bet uz kurīni viņam ceļuot? Pajēmis meikstu sīra gobolu un bolūdi, jis laidjās taišņi uz kēniņa pili. Īguoja pi kēniņa, prosa dorba. Kēniņš teica: "Dūšu tev dorbu, jo tu šitū veiksi, dabuosi pus kēnests un munu meitu."

"Kas tys būs par dorbu?" prasīja skrūders.

"Dorbs nav vīglais. Te natuoļi mežā dzeivoj divi milžu cylvāki. Ti pūsta man visus mežus. Jo tu viņus nūnuovēsi, dabūsi sūlētū moksu; jo na, tad atdūsi sovu golvu."

Skrūders pakasēja golvu un guoja uz mežu. Tur jis atroda milžus un aicvnuoja tūs spākuotīs. Milži beja tik leli, ka skrūdera augums snēdzjās jīm tik leidz kauliņim. Tad viņš teica: "Kū man ar jums rūkuos kertīs? Mēginuosim spākus ar akmiņi. Kurs samīgs akmini, ka sula tacātu, tys byus stvpruoks."

Labi. Milži beja mīrā. Vīns kēŗa lelu akmini, samīdzja tū palnūs, kēŗa ūtrs arī samīdzja palnūs, bet sula natecēja. Nyu skrūders izvylka sīru un kai suoka mīgt; sula tai i lejas par pierstim. Milži nūsabeida un aicynuoja skrūderi uz akmiņu svīšonu gaisā. Kas augšuok pasvīss, tys byus stypruoks. Svīž vīns akmini, tys par stundi žvūrgzdādams nūkreit zemē; svīž ūtrs, akmins otkon par stundi zemē. Nyu skrūders pajem sovu bolūdi, svīž gaisā un bolūdis aizlidoj prūjom. Milži gaida, gaida - navar sagaidīt, bet skrūders smīdamīs soka: "Varat gaidīt leidz reitam i vēl ilguok. Muns akmins zemē nanūkriss, viņš pazalķēra zvaigznēs."

Milži nūsabeid:a un bāga uz cytu vītu. Pīkusuši atsagula un aizmyga. Skrūdens; pīlasēja akmiņu kuli un nūzaslēpīs svīdja akmiņus guļūšim golvā. Tī naprozdami, kas nuteik, suoka lomuotīs, golā tai aizzadusmuoja, ka tryukos, izruovja po lelai prīdei un suoka kautīs. Tai jī vīns ūtru nūsyta.

Skrūders prīcīgs īt uz kēniņa pēc moksas. Kēniņš natic; ka tik vuojs cylvāks byutu nūsitis milžus, bet skrūders teica: "Ej vīn pasaverīs, kur tī guļ!"

Kēniņš brauc uz mežu un redz milžus nadzeivus. Byutu juodūd skrūderim sūlētuo moksa, bet žāl, tāpēc sacīja: "Vēl tev juopadora vīns dorbs: "Te pa mežu skraida troks zyrgs. Tys aprej man vysus lobuokūs zyrgus. Kad nūnuovēsi tū zyrgu, dabuosi sūlētū moksu."

Skrūders lyudzja, lai īdūd jam vacu kēvi. Dabuojis tū, jis juoja uz mežu, kuopja prīdē un kēvi vylka leidza. Kai tik trokois zyrgs saūdja kēvi, tyulīt zvīgdams rākdams, atskrēja un suoka slaistētīs ap prīdi. Skrūderam leidza beja dzelža važas. Jis metja tuos trokajam ap koklu un pakuoŗa prīdē. Kad zyrgs nūsažņaudzja, skrūders guoja pi keniņa un teicja: "Zyrgs nūgolynuots, dūd man sūlētū moksu."

"Labi, dabuosi moksu, bet tev juoizdora vēl vīns dorbs. Munā mežā dzeivoj nykna cyuka. Tei izrūk vysus sējumus un naboga cylvākim bīži juomierst bodā."

Skrūders dūmoj: "Ot kur dorbs, kai cyuku nūgolynuot!" Bet kēniņš sacīja: "Sorgīs, ka tei tevis naapreitu. I milži i zyrgs nīks beja pret tū zvēri."

Skrūders padūmuoja un teicja: "Dūdit man syvānu, cyuka byus beigta."

Kēniņš īdevja skrūderam syvānu un tys, īlicis tū maisā, laidjās uz mežu. Atradis brīsmīguos cyukos muoju, jis īguoja tur, attaisēja lūgu un durovas un suoka spydzynuot syvānu. Cyuka, nu tuolīnes padzierduse syvāna kvīcīni, dreiži vīn atskrēja. Kad cyuka leida pa durovom, skrūders uotri izlēcja pa lūgu, aizbultēja durovas un lūgu, lai cyuka nateik uorā, un gaidīja, cikom tei bodā beidzjas. Tai nugolynuojis cyuku, jis guoja pi kēniņa un prasēja pelnītuos maksas. Un kēniņš ar prīcu devja jam pus kēnests un sovu meitu, sataisēja boguotas kuozas, kur vysi ēdja un dzēŗa un prīcuojos.