l. A. 1641. J. Bankins «Šis un tas» I, 1872, 51.

Patukšs skrodelis dzīvoja ar savu sievu un bērniem mazā mājiņā, ceļa malā. Reizu viņam saslimst sieva, tam vairāk naudas nav, kā tik viens pats dalderis. Viņš paņem to pašu un iet pie dakteŗa. Pie dakteŗa nonācis, viņš ieiet istabā un saka: "Labdien, cienīgs dakteŗa lielskungs!"

Dakteris, apvilcies naktssvārkus, lielu pīpi iekodis zobos, sēž pie galda, kur tam liela grāmata stāv atvērta priekšā. Viņš itin skarbi prasa: "Ko tev vajaga?"

"Cienīgs dakteŗa lielskungs, man sieva slima," skrodelis nopūzdamies atbild.

Dakteris daudz maz paskatās grāmatā un saka: "Tai vajaga pļūtiena zāļu"; un iedod labu paciņu no tām.

Skrodelis atkal prasa: "Lielskungs, cik jāmaksā?"

Tas atbild: "Dalderis."

Skrodelis izvelk dalderīti no ķešas, uzliek uz galda un iet.

Sieva pāŗa kaŗotes plūtiena zāļu apdēzrusi, atveseļojas, un nu laba daļa zāļu paliek pāri. Skrodelis domā pie sevis, vai ne varētu savu izdotu dalderi par tām vēl atdabūt. Viņš sarunājas ar savu sievu, sagādājas naktssvārkus, gaŗu pīpi, lielu vecu grāmatu un tad izsit lielu šilti uz durīm ar tādu virsrakstu: "Še dzīvo dakteris, kas visu zina."

Pēc kādām dienām nozog lielkungam muižā zirgus. Tas savus zirgus meklēdams brauc gar skrodeļa mājiņu, ierauga tādu šilti un brīnās par to, ka tur tagad visu zinātājs dakteris dzīvo, kur senāki skrodelis mita. Viņš liek pieturēt zirgus un stellē kučēru tur iekšā. Kučērs ieiet, redz dakteri pie galda sēžam &127;un uz to saka: "Labdien, cienīgs dakteŗa lielskungs!"

Tas nu gan sāk stāstīt, ka zirgi nozagti, bet dakteris uz to nemaz neklausās, tik paskatās savā grāmatā un tāpat skarbi kā tas dakteris šim pasaka: "Tev vajaga pļūtiena zāļu"; tad paņem pāŗa šķipsnas no tūtes, iebeŗ kaŗotē un iedod šim. Tam jādzer, vai grib vai negrib.

Kučērs iziet ārā un lielskungs tam prasa: "Nu, kas tur labs bija?"

Tas atbild: "Piķis viņu zina, tas muldēja par pļūtiena zālēs un man iedeva veselu karoti nodzert."

Kučērs nu sēžas uz bukas un sāk braukt. Jau šim tā sāk rūkt un griezties pa vēderu, un gan jūt kas būs. Par labu gabalu ierauga šķūni ceļmalā, pļavā. Tas uzšauj zirgiem un laiž jo spoži, lai tiktu līdz turienei. Pret šķūni ticis, tas iedod grožus lielkungam, speras no bukas zemē un davai aiz šķūņa. Tur tupēdams, skatās pa šķirbu šķūnī, un ierauga par brīnumu savus nozagtos zirgus tur iekšā. Viņš nu nāk pie lielkunga un teic uz to: "Tiešām tas ir gudrs dakteris; viņš skaidri zinājis, kur mūsu zirgi. Redzat, lielskungs, mūsu zirgi tur šķūnī!"

Tie nu brauc uz muižu, dabū šķūņa atslēgu, atslēdz duris un izņem savus zirgus. Lielskungs, zināms, ir ļoti priecīgs par &127;o, ka dabūjis savus zirgus rokā, un dod par tādu gudrību dakteŗam labu daļu naudas. Nu skrodelītis itin labi jau var dzīvot.

Pēc kāda laika otram lielkungam nāburgos izzog no istabas pilnu skasti ar zelta un sudraba lietām. Tas arī nāk pie daktera, kas visu zina, un lūdz, vai šis tam nevarētu palīdzēt, kā to dabūtu rokā. Skrodelītis tam atteic : "Kāpēc ne, bet ņemat mani pašu ar manu sievu trīs dienas muižā pie sevis, dodat man ēst vislabākos ēdienus un dzert visdārgākos dzērienus un turat mani kā kādu smalku lielkungu."

Lielskungs to visu viņam apsola, un ņem šo līdz uz muižu. Tos nu ieliek skaistā istabā, un sulaiņi viņus apdienē, pienesdami ēdienus un dzērienus, un šie dzīvo kā jau laikam kungi.

Pirmās dienas vakarā lielskungs skrodeļam prasa: "Vai jau zināms?" "Būs gan, bet tagad vēl ne," šis atbild. Tāpat prasa otru vakaru, un šis atkal atteic, ka būs gan, bet tagad vēl ne. Trešās dienas rītā skrodelītis ar sievu, kapiju nodzēris, paliek tāds bailīgs, domādams, kas nu būs kas ne, jo vēl nekādas zīmes par zādzību nebija manījis.

Pie vakara maltītes sulainis ienes tiem pirmo ēdienu.. Kad to apēduši, viņš sacīs uz sievas: "Ta nu ir pirmais," (proti ēdiens).

Sulainis nobālis iziet no istabas, nāk ķēķī un stāsta citiem, ka svešais kungs skaidri uz viņu sacījis : "Tas nu ir pirmais." Viņš nemaz vairs neiet ar otru ēdienu, bet lai otrs sulainis to dara.

Tas iet un atkal uzliek ēdienu galdā, un pastāv gaidīdams, kamēr kungi apēd; skrodelis ēst beidzis, saka uz sievu: "Šis ir otrs."

Sulainis satrūcies un stāsta, ka svešais, uz šo zīmēdams, teicis: "Šis ir otrs."

Beidzot pats pavārs iet ar trešo ēdienu. Skrodelitīs paēdis saliekas rokas kopā, skatās uz debesīm un sakan "Paldies Dievam, tas nu bija trešais."

Pavārs ar sulaiņiem, kas visi trīs bija vainīgi, nu gan zināja kas tiem gaidāms, tāpēc šie sarunājās, gāja pie skrodelīša un solīja tam daudz naudas, lai šis nesakot lielkungam, ka šie paši nozaguši dārgo skasti. Viņš arī ir mierā, bet tik paģēr, lai šie parāda skasti, kā tas var zināt, vai visas lietas tur vēl iekšā. Tie gan nodievojaa, ka itin nekā tur neesot izņēmuši, un visas lietas skastē kā liktas; bet skrodelītis pastāv cieši uz to - jo viņš nemaz nezināja, kur skaste ir - vajagot apskatīt, vai visas lietas veselas. Šie nu viņu izved aiz klēts bērzos un parāda, kur skasti norakuši.

Kad rītā bija kapiju padzēris, tad lielskungs nāk pie tā un prasa: "Vai skaste rokā?"

"Jā, skaste rokā!" tas atbild, ved lielkungu bērzos. un parāda, kur tā ierakta. Lielskungs tam nu deva daudz naudas un tad viņu atlaida uz mājām. Skrodelītis tagad bija bagāts vīrs, jo viņš bija dabūjis labu tiesu naudas no pirmā lielkunga par zirgu uziešanu, tad no sulaiņiem un pavāra par nesacīšanu, un tagad no lielkunga par skastes pierādīšanu.

Divas reizes viņam labi bija izdevies par viszinātāju dakteri, bet Dievs zina, kā trešo reizu klātos. Tāpēc viņš noņēma daktera šilti no durīm un strādāja atkal skrodeļa amatu kā jau senāki.

Piezīme. Šī ir visagrāki iespiestā tautas pasaka par visziņa dakteri, kas tomēr stipri atšķiras tāpat no 1800 gada kalendāra varianta kā arī no J. Zvaigznītes tulkotās (III, 1861, 44) Grimma pasaciņas. Abos pēdējos variantos viszinis ir zemnieks, šeit turpretī skroderis. Kalendāra pasakā ir nozagts gredzens, Grimmu varinta nauda, šeit «skaste ar zelta un sudraba lietām". No jauna še ir pienācis motīvs par caurejas zālēm. P. Š.