2. A. 1641. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, Aumeisteros.

Viens palaidnis aizgājis uz pilsētu dzīvot. Uz savas istabas durvim viņš uzrakstījis tā: "Te dzīvo dakteris, kas visu zin."

Reiz vienam lielkungam zagļi nozaguši zirgus. Lielkungam gadījies braukt gar palaidņa istabas durvim un tas izlasījis, kas , tur bijis uzrakstīts. Lielkungs domājis tā: "Pag', vai tas Visziņa dakteris nevarēs dabūt manus zirgus rokā?"

Lielskungs gājis pie Visziņa iekšā un izstāstījis, kas par lietu. Nu Viszinis iedevis lielkungam pļūtāmas zāles, licis lai tās vietas iedzeŗ un teicis, ka zirgi būšot rokā. Lielkungs iedzēris zāles, sēdies karītē un braucis uz māju. Bet tikko viņš bijis; 1 pilsētas ārā, ka tam sācis briesmīgi vēders sāpēt un gribējies iet sevis pēc.

Netālu no ceļa bijusi bērzu birzs un pie tās siena šķūnis. Lielkungs vairs nevarējis izturēt un tas sacījis uz kučēru: "Brauc uz šķūni!"

Kučērs nogriezis no ceļa un piebraucis pie šķūņa. Lielkungs aizgājis aiz šķūņa sevis pēc. Lielkunga zirgi sākuši zviegt un kā par brīnumu šķūnī zvieguši zirgi pretim. Nu lielskungs ar kučēru gājuši pie šķūņa un skatījušes, kas tie par zirgiem ir. Šķūnī bijuši lielkungam nozagtie zirgi. Lielkungs bijis ļoti priecīgs, ka zirgi ir rokā. Viņš licis tūliņ kučēram griezt zirgus apkārt un braukt atpakaļ pie Visziņa. Viszini nu lielkungs bagāti apdāvināvinājis.

Nu Visziņam bijusi slava rokā, ka viņš visu zin. Reiz atkal vienai lielmātei nozagts dārgs gredzens. Lielmāte aizsūtījusi savu sulaini pēc Visziņa. Viszinis aizgājis pie lielmātes un tā stāstījusi, kas par lietu. Viszinis noklausījies un domājis pie sevis: "Ej nu un sazini, kur gredzens!"

Bet viņš nezaudējis dūšu un teicis lielmātei: "Savādi es nevaru gredzenu atrast, man jāpaliek te."

"Nu, labi tā ar," sacījusi lielmāte, un viszinis palicis pilī. Viņš nodzīvojis vienu dienu, nodzīvojis otru, ēdis, gulējis un nedarījis nekā. Beidzot viņš iedomājies : "Pag', jāatved mana sieva ar', lai tā labi paēdas un padzeŗas."

Viszinis atvedis uz pili savu sievu un abi dzīvojuši bez bēdu. Lielmāte devusi ļoti labi ēst, pa divi un trīs ēdieni maltītē. Reiz Viszinis teicis sievai, kad sulainis nesis pusdienu: "Redzi, tas ir pirmais!"

Viņš gribējis teikt, ka tas ir pirmais ēdiens un vilcis ar pirkstu uz galda skaitli "1". Bet nu sulainis, kas ēdienu nesis, tā kā drusku sastomījies. Viszinis gan nekā neievērojis, bet sulainis izgājis ārā un domājis pie sevis : "Nu nebūs labi, viņš ir uzzinājis, ka es ar biju līdza gredzenu zagt. Viņš, lūk, vilka uz gaida "vienu" un stāstīja sievai, ka es esmu pirmais zaglis.

Sulainis bijis pagalam nobijies un sacījis otram sulainim: "Ej nu tu un ienes Viszinim otru ēdienu."

Otru ēdienu ienesis Viszinim cits sulainis. Kad sulainis nolicis ēdienu uz galda, tad Viszinis teicis: "Tas ir otrs!" un atkal ar pirkstu vilcis uz galda skaitli "2". Sulainis sastomījies, viņš jau ar bijis zaglis. Viņš domājis tāpat, kā pirmais sulainis.

Nu abi sulaiņi sagājuši kopā un izstāstījuši viens otram savas briesmas. Abi bijuši pārliecināti, ka Viszinis ir uzzinājis, ka viņi gredzenu zaguši. Nu viņi pasaukuši trešo sulaini, kas bijis trešais zaglis, un arī tam izstāstījuši. Visi nu sprieduši, ko lai dara. Beidzot nosprieduši lūgties Viszini, lai tas nesaka lielmātei. bet nu bijis jānes Viszinim vēl trešais ēdiens. Trešo ēdienu nesis trešais sulainis. Kad sulainis uzlicis ēdienu uz galda, tad Viszinis teicis: "Tas ir trešais!" un vilcis ar pirkstu uz galda skaitli "3".

Sulainis domājis: "Nu mēs visi trīs esam rokā!"

Viņš gāzies Viszinim pie kājām un sācis lūgties, lai nestāstot lielmātei, ka viņi nozaguši gredzenu. Ieskrējuši arī abi pirmie sulaiņi un ar sākuši lūgties. Nu Viszinim zagļi rokā. Viņš brīdi padomājis un tad teicis: "Dodiet man gredzenu rokā!"

Sulaiņi atnesuši nozagto gredzenu un atdevuši Viszinim. Tie solījuši Viszinim lielu naudu, lai tik lielmātei nestāstot. Viszinis saņēmis no sulaiņiem naudu un teicis : "Bet tagad tikai paši turiet mutes cieti!"

Sulaiņi apsolījušies nevienam nekā nesacīt un Viszinis izgājis pagalmā. Tur nu viņš apviļinājis gredzenu ar maizi un nosviedis vienam tītaram priekšā. Tītars saķēris un norijis. Nu Viszinis sācis pilnā kaklā kliegt: "Nāciet žigli, gredzens ir te!

Viszinim bijis bailes, ka tītars neiejūk barā un nepazūd no acim. Tūlin pieskrējusi lielmāte ar sulaiņiem un prasījusi, kas par lietu. Viszinis kliedzis: "Gredzens ir šitam tītaram vēderā!"

Nu viņš rādījis to tītaru, kas norijis gredzenu. Lielmāte likusi tītaru saķert un kaut nost. Kā tad, gredzens bijis tītaram māgā.

Nu lielmāte slavējusi Viszini vienā slavēšanā un iedevusi tam daudz, daudz naudas. Viszinis aizgājis uz savu māju un dzīvojis bez bēdu.

Reiz atkal vienam saimniekam zagļi nozaguši cūku. Saimnieks aizgāja pie Visziņa un izstāstījis tam savas bēdas. Viszinis iedevis saimniekam pļūtāmas zāles un nodomājis tā: "Ē, velnu, kur tu nu cūku ķersi. Bet dot jau man kas jādod ir."

Saimnieks iedzēris zāles un gājis prom. Bet nu ceļā tam sācis traki gribēties sevis pēc iet un viņš skatījies, kur varētu aiziet, kur neviens neredz. Tuvumā bijis mežs un saimnieks jeksījis (skrējis) tik uz mežu. Kad nu saimnieks ieskrējis mežā un gribējis notupties, tad dzirdējis, ka tuvumā kviec cūka.

"Pag', vai tik nav mana?" nodomājis saimnieks. "Jāiet paskatīt."

Saimnieks gājis uz to pusi, kur cūka kviekusi. Kā tad, čigāni pašlaik kāvuši nost saimnieka cūku. Nu saimniekam bijusi cūka rokā. Viņš nu nezinājis, kā Viszinim pateikties un slavējis to bez jēgas un gala.

Piezīme. Epizodi par zagtiem zirgiem un caurejas zālēm ir uzrakstījis arī skolnieks J. Kļava Nīcā, K. Lielozola kr. P. Š.