3. A. 1641. H. Skujiņa, Andrs Ziemelis, no 63. g. vecā J. Turķa Bilskas pag.

Reiz dzīvāš vienc tāds skrodelis un tas bīš milzīgs palainis un nevīžāš ne na galam strādāt. Viņč aizgāš uz pilsētu un sācis tur dzīvāt. Nu skrodelis uzrakstīš uz savas istabas durim tā: "

Te dzīvā Viszināšanas dakteris."

Reiz vienam lielkungam zagļi nozaguši zirgus. Lielckungs stellēš kučēru pie skrodeļa, lei tas pasaka, kur nozagtie zirgi ir. Kučērs aizgāš pie skrodeļa un izstāstīš, kas par lietu.

"Tavu vellu!" domāš pats pie sevis skrodelis, "kā lei es zinu, kur nozagtie zirgi? Pag', bet tā nevar! Jādo kučēram pļūtāmās zāles, lei viņč brauc ratā!"

Kā ta', skrodelis iedevis kučēram pļūtāmās zāles un sacīš, lei šis braucot vie uz māju, gan zirgi būšot rokā.

Kučērs braucis uz māju. Bet kā izbraucis no pilsētas, tā šim uznākušas tādas vēdersāpes, ka nekur vais sprukt. Pa ceļu gāši cilvēki, kučērs laidis zirgus no ceļa no un mežā iekšā un pēdīgi aizskrēš aiz šķūņa. Kučēra zirgi sākuši zviegt un kā par brīnumu - šķūnī zvieguši zirgi pretī. Ka nu kučērs atvieglinājies, ta gāš pie šķūņa un skatījies, kas tie par zirgim.

Šķūnī bīši lielkungam nozagtie zirgi. Kučērs bīš traki priecīgs un vedis tik zirgus ārā.

Ka nu kučērs aizbraucis mājā un stāstīš, kā viss bijis, ta lie(l)skungs bīš traki laimīgs, ka zirgi ir rokā, un tūlītam aizstellēš Viszināšanas dakteram pillu sieku naudas.

Nu skordelis ar bīš traki priecīgs un lielījies un plātījiesi, cik nagi nes.

Reiz aka vienai lielmātei nozagts skaudīgi dārgs gredzens. Lielmāte stellēši sulaini pie viszināšanas dakteŗa un sacīsi, lei šis nāk un meklē gredzenu rokā. Skrodelis gāš uz lielmātes pili un apskatījies. Bet kur nu gredzenu dabūsi, ka tas kā ūdenī iekritis?

"Hm," domāš skrodelis. "Kurt' gredzenu rausi? Pag', jāsaka

lielmātei, ka man vaiga dau laika, kamērt es varēšu gredzenu rokā dabūt."

Tā ar izdarīš, gāš pie lielmātes un pasacīš, ka vaigot pulka laika, kamērt gredzenc būšot rokā. Lielmāte bīsi visādi mierā un skrodelis dzīvāš pa pili, kā vienc ķeneris. Drīz vie skrodeļam vienam pašam apnicis dzīvāt un tas atvēstīš uz pili savu sievu ar. Nu abi ēduši un dzēruši un dzīvāši pa lielmātes pili, kā pa vienām kāzām.

Pagāsi viena nedēļa, pagāsi otra nedēļa, skrodelis ar savu sievu ēdis, dzēris un vairāk ne par ko riebēdāš. Bet cik ilgi nu tā dzīvāsi svešā vietā? Un skrodelis jau sācis bēdāties, ka tā lieta laba gala neņemšot. Reiz pusdienas laikā gadījies tā. Sulainis ienesis pusdienu un nolicis uz galda. Skrodelis apskatīš, bīsi varena zupa un pats uz sevi sacīš tā: "Vēzi, vēzi, tā būs tava nelaime! "

Ka vē skrodelis bīš mazs puika, ta tēvs šo iesaucis par vēzi. Ka šis kādu palainību izdarīš, ta vienmēr sacīš : "Vēzi, vēzi, tā būs tava nelaime!"

Ka nu sulainis uzlicis ēdienu uz galda, ta Viszināšanas dakteris uzvilcis ar pirkstu uz galda cīparu "vienc" un sacīš: "Tas ir pirmais!"

Viņš ar to gribēš savai sievai sacīt, ka tas ir pirmais ēdienc. Bet sulainis, kas ēdienu ienesis, palicis pavisam jocīgs un taisījies, kā tik ātrāki tiek no istabas ārā, jo šis ar bīš vienc no gredzena zaglim.

Ka nu sulainis aizgāš pie citim sulaiņim, ta stāstīš, kā viss bīš un kā Viszināšanas dakteris piesaucis šā vārdu - sulaini saukuši par Vēzi - un sacīš savai sievai, ka tas esot pirmais zaglis. Šis gan vais nenesīšot Viszināšanas dakteram ēdienu&127; Lei ejat kāds cits. Lielmātei bīši trīs sulaiņi un tie visi bīši gredzena zagļi. Abi sulaiņi negribēši lāgā vē ticēt un otru ēdienu nesis otrs sulainis.

Kā nu tas sulainis ienesis Viszināšanas dakteram otru ēdienu un nolicis uz galda, ta šis, aka vilcis uz galda otru cīparu un sacīš: "Tas ir otrs."

Viņš gribēš sacīt sievai, ka tas ir otrs ēdienc. Ka nu sulainis to dzirdēš, ta domāš : "Nu, patiesi, viņč zin, ka es ar esmu gredzena zaglis!"

Nu sulainis pa kaklu, pa galvu drāzies no istabas ārā un stāstīš abim sulaiņim, ka šo Viszināšanas dakteris esot saucis par otru zagli. Bet Viszināšanas dakteram bīš jānes vē trešais ēdienc. Abi pirmie sulaiņi vais ne par ko negāši. Nu trešo ēdienu nesis trešais sulainis un ka uzlicis uz galda, ta Viszināšanas dakteris vilcis uz galda trešo cīparu un sacīš: "Tas ir trešais!"

Viszināšanas dakteris ar to gribēš sacīt savai sievai, ka tas ir trešais ēdienc. Nu sulainis skaudīgi pārbijies un gāzies ceļos zemē. Sulainis sācis dikti lūgties Viszināšanas dakteri, lei nesakot lielmātei, šie visi trīs sulaiņi, atdošot gredzenu, jo citādi šiem tā kā tā beigas būšot. Nu Viszināšanas dakteris atsaucis vē tos div citus sulaiņus ar un prasīš, lei do' gredzenu rokā. Sulaiņi atdevuši nozagto gredzenu un vē labi dau' naudas ar, lei tik šis nesakot lielmātei. Viszināšanas dakteris paņēmis gredzenu un naudu un sacīš sulaiņim, ka nesacīšot ar nekā lielmātei. Tā ar viņč izdarīš.

Viszināšanas dakteris paņēmis maizes gabalīnu, savīļāš nagos un iespiedis gredzenu iekšā. Ta viņč gāš pagalmā, kur pašlaik knābāšies kalkūni un nosviedis maizes gabalīnu ar visu gredzenu vienam kalkūnam priekšā. Kalkūnc saķēris maizes gabalīnu un norijis. Nu Viszināšanas dakteris sācis pillā kaklā bļaut, lei nākot, te esot gredzenc. Viņč kliedzis tā vē, ka šim bīš bailes, ka kalkūnc neiejūk citos kalkūnos un nepazūd.

Atskrēsi lielmāte un citi cilvēki. Lielmāte likusi kalkūnu kaut no. Ka kalkūnu nokāvuši, ta viņa māgā atraduši lielmātes gredzenu. Lielmāte bīsi traki laimīga un iedevusi Viszināšanas dakteram pulka, pulka naudas.

No tās reizes Viszināšanas dakteris bīš traki slavēnc un pie šā braukuši cilvēki pēc visādim padomim no malu malām.