5. A. 1641. J. Sauliņš Latgalē.

Vīnā molā dzeivuoja vīns nabadzīgs vecīts, kuru sauce par Cierciņi. Jis dzeivuoja ļūti nabadzīgi juo naturēje ni muoju, ni zemes un ni kaida cyta monta, ar vīnu vuordu sokūt: beja leidzīgs ubogam. Jis dzeivuoja sābru muojuos par bobuli, nu kuo sābri jū nūsauce par Cierciņi, juo jis pi saiminīka dzeivuoja mozā kaktiņī kūpā ar cierciņim. Cierciņs nabadzībā dzeivuodams un radzādams, ka cytaidā kuortā nikai boguotības nasasnēgt, tad sadūmuoja Dīva lyugt. Jis tod suoka dīnom un naktim Dīva lyugt, lai jam Dīvs dūd lobūs zyrgus braukt, labi paēst un labi meikstā gultā pagulēt. Tik šūs treju lītu lyudze Cierciņš nu Dīva. Jis tai ikkotru dīnu lyugdams nu Dīva šūs treju lobū lītu, sadūmuoja īt pa ceļu laimes maklātu. Cierciņs paguojis nu sova saiminika muojom kaidu pus versti, redz, kad atbrauc kungs ar sovu vedēju, kai tūreiz juo sauce par kučeri. Kungam jis īrauga uz svuorkim kaidi div medeļi, vīnu kristu un capurē oficera nūzeimi, un gūda rotūs sajyugtu div boltus un vīna auguma zyrgus. Nu tagad jau nu šituo skota, vacū Cierciņi puorjam dīzgon lela baile. Cierciņs jau agruok beja dzierdējis, kad juo kēneņš brauc vīns pats bez aizsardzības karaveirim, tad sateikūt uz ceļa kaidu vīnkuoršū veiru, tyuleņ var likt sovam kučeram jū nūsist turpat uz vītas, a val vest uz kaidim gryutim spaidu dorbim. Tai tad Cierciņam nabeja vais dūmu par šū boltū pasauli. Radzādams sastynga Cierciņs un stuov uz vītas un dūmoj: tagad ir gols grākim. Kungs pībrauca pi veča kluotu; apturēja zyrgus un vaicoj nu Cierciņa: "Kuo tu te stuovi, vecīt? Laikam tu esi lels dyuradznīks. Maņ ir lela summa naudas nūzogta, un tu laikam varātu izdyuradzēt, kas jū ir nūzadzis."

Vecīšām ihys tyuliņ pa pruotam, jis tyuliņ atsajādzjās un radzādarns, ka līta ir pavysam cyta, soka uz kunga: "Muni kungi, es jau esmu daudzi kuo izdyuradzējis sovā eisā kača myužā. Sevišķi tagad uz vacumu esmu palicis tik ogns uz dyuradzīšanas ka vysas lītas varu izzynuot. Vot, kungi, kaids es esmu mechanikis."

"Tad kungs jū īsādynuoja sovūs rotūsi un vad uz sovu muižu. Cierciņs braucūt soka: "Jau vīns ir, kuo nu Dīva prasēju."

Viņa vuordus izzdzierdis kučers nu nūsabeida. Kučers pyrmais beja vainīgs kunga naudas zogšonā, un jis dūmuoja, ka dyuradznīks par jū nūrunoj. Bet Cierciņs par kučeri ni palāka vuorda nazynuoja, ka ir kunga naudu zadzis. Jis tik sacēja tū, kad jau vīns ir, kū nu Dīva lyudzis, tys lobus zyrgus braukt, a bet pavysam na par zagļim.

Nūbraucis Cierciņs uz kunga muojom, jū tī vysi labi sajēme, jis nūsagērbe un kēkis saiminīca jū dasādynuoja pi vakarīņu golda, uz kura jau daudz daž - dažādu ēdīņu beja pīgatavuots. Jis labi paēdis un ejūt nu golda, soks: "Vot, tagad jau ir ūtrs, kuo nu Dīva lyudzu."

Saiminīca izdzierduse juo vuordus, nu nūsabeida, juo jei ari beja jēmuse dalību naudas zagšonā, bet Cierciņs tik beja dūmuojis sovu lyugšonu. Kam varātu labi paēst. Pēc tuo tad kolpyune pataisējuse meikstu gultu un lyuguse Cierciņi īt gulātu. Atsagulīs jis soka: "Jau ir trešais, kuo nu Dīva prasīju."

Kolpyune ari izdzierduse Cierciņa vuordus un nūsabeida,

juo tagad jau ir vysi treis rūkā. Cierciņs otkon dūmuoja tik par sovas lyugšonas vuordim, lei varātu meikstā gultā gulēt.

Jau vālā vokorā vysi treis šī vainīgī: kučers, saiminīca un kolpyune, saguoja kūpā un apsprīde, ka vajagūt dyuradznīkam samoksuot par nascīšonu kungam, kaidi beja naudas zagļi, un tū naudu nūlikt tī pat, kur jei ogruok beja. Kai sarunuoja, tai nu padarēja; samoksuoja dyuradznīkam un naudu nūlyka, kur beja pajāmuši. Nu bet Cierciņam tagad jau lela prīca, juo namuocādams dyuradzīt, izzynuoja zagļus, nu kuŗūs vēļ nauda tvka. Vēļ gulādams pats sevī jau sadūmuoja: ,;Par izdyuradzīšonu prasīšu pusi nu juo atrastuos naudas."

Reitā agri pīsacēlīs, kungs nu atīt uz dyuradznīku an vaicoi nu dyuradznīka kungs : "Nauda ir?"

Tad Cierciņs soka: "Nauda to, kungs, ir, bet nabeja tik vīgli izzynoma, tuodēļ puse nu juos pīdar maņ par dorbu."

Kungs soka uz jū: "Nu, kas pīdar, tys pīdar, .nikuo napadarīsi, a bet soki, kur ir nauda."

Tad Cierciņs jam atbildēja: "Kur beja, ej tī un byus."

Kungs tad nūguojis atrodis naudu un atguojis uz dyuradzniku soka: "Šūreiz gon es vēļ naticeišu, ka tu esi lels dyuradznīks. Bet izdori vēļ ūtru munu nūsacījwmu, tad jau gon i ticeišu."

Un pajēme kungs šķeivi un podlika zam jū cierciņi un soka: "Nu, dyuradznīk, dyuradznīk, kas zam šķeivi?"

Tad vacīts, pakasējis golvu, un soka pats uz sevis? "Ciercini, ciercini, kur tu te tyki?"

Kungs nazynuodams, pa veča sauc par Cierciņi,. dūmuoja ka jis pareizi runuoja par šituo cierciņi, kurs ir zam šķeiva. Tai kungam gribūt nagribūt beja juomoksoj puse nu sovas naudas vacajam Cierciņam. Cierciņs sameklējis sovas laimes un vēļ šū boltu dīnu dzeivoj laimīgs un boguots.