6. A. 1641. J. Opyncāns no 90 g. vecas Oliņas Biržgala pag.

Vīnā molā dzeivuoja nabags cylvāks. Jis vīnmār nu Dīva lyudza, lai Dīvs uz juo apsažāloj un apmīrinoj juo trijas vajadzības. Un jis lyudzja, lai jam atļautu kotru reizi braukt lobā zyrgā. ēst gordus ēdīņus un gulēt meikstā gultā.

Reiz jis struodoj uz teiruma un redz, ka pa ceļu brauc vīrs boguots kungs. Kungs aptur zyrgus un sauc ju uz sevim. Zemnīks paīt tyvuok. Kungs izstuosta, ka jam ir nūzogta nauda un lyudz zemnīku, nabaga cylvāku, vai jis navarātu izraganēt, kur juo nauda varātu atsarastīs.

Nabaga zemnīks cerēdams, ka kū nūpelnēs, nadūmuodams :atbild, ka jis šū var izraganēt. Kungs nūsadynoj jū blokus sev karētē un kučeram līk braukt uz muižu. Kad jī pībrauc pi muižas rnuojom, zemnīks kuopdams uorā soka: "Paldīs Dīvam, vīns jau rūkā. Zemnīks ar šū gribēja pateikt, ka jau Dīvs ir apmirinuojis vīnu juo prasību.

Bet kučers, kurs beja vīns nu kunga naudas zagļim, padūmuoja, ka zemnīks jau jū izraganēja, tuodēļ cīši sasabeidīs, aizskrēja uz sovim paleigim un izstuostēja, kū dzierdēja. Un kungs arī, dūmuodams, ka zemnīks jau vīnu zagli izraganēja, prīcīgs un īvedja zemnīku sovuos labuokuos ustobuos un lyka tyulīt pa baruot ar gordim ēdīņim. Kad zemnīks garšīgi paēdja, tad jis otkon teicja: "Paldīs Dīvam, jau ūtrs rūkā!"

Viņš dūmuojis, ka jau ūtra prasība ir apmīrinuota.

Bet sulainis, kurs ari beja naudu zadzis, nūsabeist, jo dūmoj, ka tys ūtrs ir jis, un aizskrējis pi sovim paleigim, izstuosta, kū beja dzierdējis. Kungs, izdzierdis šūs zemnīka vuordus, vēl cīšuok nūsaprīcoj un līk leidz reitam zemnīku nūguldynuot meikstā guttā. Kolpyune pataisa vītu un atstuoj zemnīkiu vīnu. Zemnīks nusagērb un atsagulst gultā. Nūsabeiduši kučers, sulainis un kolpyune, saīt pa klusam pi durovu un klausuos, kas byus tuoluok. Zemnīks, atsalaidīs gultā teica: "Nu, paldīs žēlīgam Dīvam, ar lešuo rūkā."

Sulaiņi tai nūsabeida, ka nazvnuoja, kū darīt. Jī nūsprīdja īt pī zemnika, samoksuot jam lobu naudu un lyugt, lai juos naizdūd. Ar šū nūdūmu jī saguoja guļamustabā un atsazvnuos zemnīkam, ka jī ir naudu zoguši. Jī viņam samoksuoja, kaidi symti pīci rubļu naudas. Pēc tam zemnīks lyka zogtū naudu atnest un palikt zam kunga gultas, kū arī sulaiņi piļdēja. Uz reita kungs vaicuoja zemnīkam: "Nu kas, lobais cylvāks, voi izraganēji, kur atsarūn muna nauda?"

"Izraganēju," atbild zemnīks. ,,Jei ir zam jyusu gultas."

Kungs nūīt un atrūn naudu. Pa daļai par dusmem, pa daļai, lai puorlīcynuot, voi tīšam zemnīks prūt raganēt, kolpyune paprosa kunga, lai jis atļaun jai zam capuri naradzūt palikt ciercini un paprasīt zemnīku atminēt. Kungs ir ar mīru. Līk zemnīka&127;n atminēt, bet zemnīks radzādams, ka nu reiz ir ticis sprukstā, sajēmis golvu aizzaklīdza nalobā bolsā: ,,Ciercinīt, ciercinīt, kur tu esi ticis!"

Paceļ cepuri un nu turīnnes izskrīn cierciņs; vysi ir puorsteigti. Kungs palyka pilnīgi apmīrinuots un nu sovas puses samoksuojis zemnīkam par raganēšonu lobu naudu, īsādynoj karētē un līk aizvest uz juo muojom.