7. A. 1641. J. Zvaigzne no 52 g. E. Bērziņa Dricēnu pag,. P. Birkerts. Latvju t. anekdotes, III, 354, 3558.-3561.

Vienā ciemā dzīvojis diezgan nabadzīgs vīrs un sieva. Reiz sieva saslimusi un aizgājuši abi pie ārsta. Ārsts pašlaik ēdis pusdienas un sieva teikusi uz vīru: "Vai vīriņ, ja man nestu tik daudz ēdienu, tad es būtu laimīga un paliktu vesela." Ārsts dzirdēdams sievas vēlēšanos, teicis: "Jūs jau arī varat tapt bagāti. Uzlieciet tik tādu šilti: "Cilvēks, kas visu māk! Tad pie jums nāks pēc padoma un maksās labu naudu." Tā arī viņi izdarījuši. Iztaisījusi un piesituši lielu izkārtni ar uzrakstu: "Cilvēks, kas visu māk."

Braucis garām viens muižnieks, kam nesen bijusi izputējusi nauda. Muižnieks iegājis pie visziņa un lūdzis, lai brauc ar viņu līdzi un uzmeklē naudu un zagli. Bet vīrs teicis: "Es bez sievas neiešu!" - "Nu, tad ņem arī sievu līdzi." Visi trīs aizbraukuši. Kungs pavēlējis sulainim sagatavot pusdienas. Ātri vien sulainis ienesis pirmo ēdienu. Vīrs, redzēdams, ka būs vēl vairāk ēdienu, sācis skaitīt, sacīdams: "Pirmais ir!"

Sulainis domājis, ka tas zīmējas uz viņu, kā pirmo naudas zagli. Otru ēdienu ienesis jau cits sulainis, jo pirmam bijis bailes rādīties. Vīrs teicis: "Otrs ir."

Nesis trešais sulainis. Vīrs teicis: "Trešais ir!"

Nu sulaiņi redzējuši, ka nebūs labi. Visi sākuši slēpties, kur tik var. Viens sulainis ielīdis kādā kambaŗa krāsnī.

Kad pusdienas galds bijis kārtība, nācis pats kungs. Piegājis pie vienas apsegtas bļodas un teicis: "Ja tu visu zini, tad pasaki, kas ir šinī bļodā!"

Vīrs nu sācis domāt un gudrot, bet beidzot pazaudējis cerību atminēt un teicis: "Ak, es nabaga vēzītis!"

Kungs, padzirdis vārdu "vēzītis", un acis vien ieplētis, jo bļodā patiešām bijuši vēži. Nu kungs bijis pārliecināts ka vīrs visu zin. Noturējuši bagātas pusdienas. Tad kungs sūtīts vīru un sievu vienā kambarī apdomāties, kas varēja būt tie naudas zagļi.

Viņi taisni iegāja tai istabā, kur ceplī bijis ielīdis sulainis. Viszinis izņēmis kabatas grāmatiņu un sācis meklēt zīmuli, ko visu atzīmēt, bet nevarējis vien atrast, kā ūdenī iekritis. Beidzot teicis: "Iekšā tu esi, laukā tev jānāk!"

Sulainis domājis, ka to saka uz viņa. Nabadziņš ātri vie izrāpies no krāsns, kritis ceļos pie visziņa un sācis lūgt, lai nesakot kungam, ka šie esot zaguši. Naudu viņš apsolījies atdot tūliņ. Vīrs bijis ar mieru un priecīgs bez gala par tādu izdošanos.

Sulainis atdevis naudu. Vīrs savukārt naudu atdevis kungam, bet zagli neteicis. Kungs priecīgs par atradumu, tāpēc vīram samaksājis labu naudu. Nu visziņam bijusi māksla rokā, kā šmaukt cilvēkus.