9. A. 1641. Draugs Līvānos. "Myusu t. teikas un pasokas." Nr. 5.

Reizi dzeivuoja nabadzīgs veirs. Jis aizzajēme ar ūgļu&127; dadzynuošonu, un brauce uz pilsātu sovu preci puordūt. Tī jis satyka sovu pazeistamu nu dzimtenes cīma, un jī obi nu prīcas suoce runuot - pļuopuot.

"Cik te daudzi kungi!" teice ūgšu dadzynuotuojs. ,,Ji laikam vysi muocīti, gudri veiri. Gribātūs man arī par taidu byut.

"Malns jau tu esi dīzgon," atteice bīdrs, "nūpierc tik vēļ malnas drēbes, tad byusi taids pat muocīts, gudrs veirs, kai cyti."

Tai ūgļu dadzynuotuojs ari padarēja un atbrauce uz sātu bez palāka groša.

"Nu vai daudz naudas daduoji?" vaicoj sīva.

"Tagad mums, saimnīciņ, vyss byus!" jis atsoka. "Tagad asmu gudrs, muocīts veirs."

"Radzu jau, radzu!" sīva atcārt: "pīsasvucīs ols, suoc muldēt!"

Tymā laikā kēniņam nūzoga gradzynu. Jis aicynuoja pi sevis daudzi muocītu veiru, lai paleidzātu gradzy nu dabuot rūkā. Tū dzierdēja arī ūgļu dadzynuotuojs un tyuleņ laidēs da ķēniņam. Kēniņš sasarunuoja ar muocītim veirim, daguoja ari da ūglu dadzynuotuojam.

"Kas tu taids esi?" vaicoj ķēniņš.

"Asmu gudrs, muocīts veirs un lobs paragūnis," atbild ūgļu dadzynuotuojs.

"Juo tai, tad paruodi man zagli," teice kēniņš.

"Nava jau, prūtams, taidu nūslāpumu, kuru navarātu atkluot," soka ūgļu dadzynuotuojs. "Bet es jau septiņi godi ceļu gruomotu kaudzes, tūmār vītas man vēl nav. Juo zagli grib atrast, tad vajaga daudzi laika un daudzi tad papeiru juopīroksta."

Jam atvēlēja laiku un deve papeiru, cik vajag, lai tik atrūd zagli. Jīs īguoja sbvā ustobā, kēniņa pilī, un dreiži vīn vysi nūmanēja, ka tys nava nikaids muļķis - muocītuojs, bet zyna daudzi vairuok par cytim, pīrakstējis vasalu kaudzi papeiru, ka teiri baile, Un izlasīt ari nivīns cylvāks navar, taidi sovaidi vīn tī leikumi. Bet laiks skrīn namonūt un par zagli ni vēstes. Kēniņš suoce šaubītīs un pīsacēja ūgļu dadzynuotuojam, ja trejuos dīnuos zagļa naatrass, tad byus slikti.

"Sylts nuok ar sildīšonu, lobs atr gaidīšonu," ūgļu dadzynuotuojs soka. "Kai lai dabuoj ūgles, cikom vēļ molka nava izdaguse?"

Bet kēniņš nagrib ni dzierdēt. Nyu ūgļu dadzynuotuojs nūprota, ka nav vairs labi. Kū beja darīt? Ķēniņš šū malnū gudrīa veiru beja licis apkolpuot sovim sulaiņim, kas arī vysi kūpā kēniņa gradzynu beja nūzoguši. Kad pyrmais nū jīm īnuoce vakareņu goldu nūkūpt, ūgļu dadzynuotuojs pasavēre uz jū, pagrīzja golvu un nūsapyuzdams sacēja: "Redz, jau pyrmais!"

Ar tū jis gribēja teikt, ka pyrmais vokors jau kluot; bet sulainis nūdūmuoja, ka mainais gudrinīks runoj par jū.

"Ir gon šis gudrinīks!" teice sulainis uz bīdrim, un pastuostēja, kū tys jam teice.

Nuokūšu dīn ūtrs sulainis ari gaida, vai muocītais ko nasacīs par viņu. Un leidz kai sulainis vakareņu goldu nūkūpe, muocītais veirs smagi, smagi nūsapyuzdams sacēja: ,,Redzi, ari ūtrs!"

Nyu trešais sulainis napacītīgi gaida, kū šam muocītais teiks. Jam nabadzeņam, izguoja vēl slyktuok, kai pyrmajim. Trešajā dīnā šis īt ar traukim nu ustobas uorā, te muocītais veirs, rūkas salicis, īsasauc: "Un redzi ari trešais!" Pi tam jis tik gryuši un smagi nūsapyute, kai kad syrds pušu pleistu.

Sulainis nūīt pi sovim bīdrim pusdzeivs, pusnūmiris un teic: Skaidra līta, muocītais veirs zyna vysu."

Nyu jī vysi nūguoja da ūgļu dadzynuotuojam, krita ceļūs juo prīškā un suoka lyugtīs, lai jū nanūdūd ķēneņam. Izklau&127;sēja muocītais veirs nūzīdznīkus, un syrds jam apsažāluoja. Apsajēme jis vainīgū naizdūt un lyka atnest zogtū gradzynu un bļūdu bīzas pūtras. Tī atnese. Muocītais veirs ījauce gradzynu putrā un pavēlēja sulaiņim jū sadūt pašam leluokojam vieršam kēniņa klāvā.

Kēniņš reitā īnuok pi ūgļu dadzynuotuoja un buorgi vaicoj, vai tys dabuoja zagli rūkā, vai na.

"Beja gon kū rakstīt un meklēt!" jis gudri atsoka. "Tagad zynu; zaglis nav cylvāks."

"Nu, kas tad?" ķēniņš napacītīgi vaicoj.

"Tovs viersis!" atbild ūgļu dadzynuotuojs.

Viersi izvede nu klāva, nūkova un vādarā patīši atroda gradzynu. Ķēniņš beja jūti prīcīgs; deve ūgļu dadzynuotuojam vītu, duovynuoja zyrgu, muoju un vēļ symtu dalderu naudas pīdavom.

Piezīme. Gluži tādu pasaku ir piesūtījis Kr. Barona biedrībai J. Karēlis no Baižkalna. P. Š.