10. A. 1641. E. A. Simsons no A. Taločko Sakstagala pag. Latvju kult. kr.

Dzeivuoja zemnīks. Sīva jam jau seņ nūmyra un jis nagribādams struoduot īdūmuoja teikt vysim, ka jis ir paragūns un ka zemes struduot jis vairuok naspēj. Bet tai kai īdzeivuotuoji mīstiņā beja vysi lobi ļaudis un jīm nikaidas nalaimes nabeja, tad jī naguoja pī paragūņa prasīt kaida nabejis padūma. Tai šis paragūņs dzeivuoja, cikom daudz naudas beja, bet kad naudu puordzeivuoja, nazynuodams, kū darīt, jis aizguoja vīnā duorzā un nūzoga audaklu, kurs kolta saulītī. Jis tū izdarīja tuopēc, ka gribēja, lai pi juo nuok prasīt padūmu. Tū audekļu jis aiznesja ūtrā pusē mīstiņa un nūgluobuoja pi vīna lela kūka.

Buoba, kad guoja gulātu, īdūmuoja, va vajag audakļu īnest ustobā. Aizguoja buoba uz duorzu un redz, ka nav audekla. Viņa suoka klīgt, ka ir nazkur zaglis viņu mīstiņā. Atskrēja ļaudis, suoka vysur meklēt - nav nikur. Tūlaik buoba sadūmuoja aizīt pi paragūņa, lai jis pasoka, kur ir juos audakls. Kai sadūmuoja, tai izdarēja. Atguoja buoba pi paragūņa un vysu jam izstuostēja.

"Labi, es tev teikšu, kur ir tovs audakls, bet par tū dūd maņ gaļas un putraimu!"

Buobai beja žāļ audakla un viņa beja ar mīru, atnest jam gaļas un putraimu. Tad jis teicja: "Sēd te pi cepļa, un kad es tev īdūšu stūpu yudeņa, tu izlej treis lases uz greidas un runoj sevī: "Kur esi, muns audaklis?"

Buoba tai izdarīja. Paragūņs staiguoja pa ustobu tur un atpakaļ nazcik reižu, kautkū tur runuoja un vāluok teicja: "Ej ūtrā pusē mīstiņa, tur taišņi uz lela ceļa stuov kūks, tur zaglis ir nūglobuojis tovu audaklu."

Buoba aizskrēja un tyuleņ dabuoja audaklu. Pēc kaida laika, kad paragūns apēdja vysu gaļu un putraimus, jis sadūmuoja nūzagt nu vīna boguota zenunīka zyrgu. Kai sadūmuoja, tai tyuleņ izdarīja. Zemnīks suoka meklēt zyrgu, bet paragūņs aizvedja zyrgu mežā un pīsēja jū pi vīnas eglītes un pats aizguoja uz sātu. Zemnīks ilgi namaklādams, atskrēja pi paragūņa prasīt juo izzynuot, kur ir juo zvrgs. Jis otkon pasadynuoja zemnīku pi cepļa, kaut kū tur runuoja, izvuvorēja nazkaidas zuoļas un pīsacēlis runuoja: "Ej tyuleņ mežā, tur pi eglītes zaglis tovu zvrgu pīsēja, bet par dorbu atnes maņ gaļas, maizes un putraimu!"

Zemnīks aizskrēja uz mežu un tur dabuoja sovu zyrgu. Paragūnam par taidu lobu izzynuošonu jis labi samoksuoja. Tai otkon paragūņs suoka dzeivuot labi, bet par jū aizguoja slava pi paša ķēniņa. Ķēniņam pazūda meita un nazkas nūzaga gradzynu. Jis pateicja sulaiņam atvest paragūņi pi juo. Kad sulaiņi pateicja jam, paragūņs nūsabeida, kad izdzierda kēniņa vuordus : "Ja dabuosi gradzynu un munu meitu, daudz kū nu manis dabuosi, bet jo na, tūlaik golvu tovu nūjēmšu!"

Paragūņs aizguoja ķēniņa ustobā un jau suoka skaitīt puotorus, dūmuodams, ka jau tagad beigts. Gradzynu bija nūzadzis vīns sulainis. Kod sulainis izdzierdēja paragūņa puotorus, dūmuoja, ka vysleidza pagagūns izzynuos, ka jis pajēmja šū gradzynu un atnuocis pi paragūņa lyugdams soka: "Nasoki tu, ka es jū pajēmu, še gradzyns!"

Paragūņs prīcīgs jam soka: "Nu labi, es nateikšu, ka tu, bet vai nazyni, kur kēniņa meita palyka."

Sulainis jam atbildēja: "Zynu ari tū, m&127;eita juo aizbāga ar vīnu princi cytā kēnestī!"

Tai ūtrā dīnā paragūņs atdevja gradzynu kēneņam un pasacīja, kur juo meita. Kad kēniņš izzynuoja, ka tys ir taisnība, ka juo meita dzeivoj ar princu cytā kēnestī, tūlaik kēniņš īdevja paragūņam tik daudz naudas, ka jam&127; pītyka vysu myužu nūdzeivuot, nikuo nastruoduojūt.