11. A. 1641. M. Kopiņš Slokā. LP. VI, 349, 85. M. Bohm, Lettische Schwānke, 73, 43.

Vienai mātei bijis slinks dēls: mājā vien gulējis un it nekā nedarījis. Reiz māte teikusi : "Dēliņ, ko mēs ēdīsim? Tu esi slinks, es esmu veca - kas pelnīs?"

"Par to nekas, māte, zinu gan, kā mēs ēst dabūsim: tepat kaimiņam rītu uz kāzām kaus lielu vērsi, es to vērsi nozagšu!"

"Vai, dēliņ, to nedari vis, tas jau būs liels grēks."

"Nebūs nemaz grēks; īsti es jau viņu arī nemaz nezagšu: aizvedīšu tikai pie priedes piesiet un tad iestāstīšu kaimiņam, ka mana māte liela pareģe, ka tā teikusi: vērsis tur un tur piesiets. Nu, un kaimiņš tad priekā man atmetīs ēdienu vai cik."

Māte gan vēl stīvējušies pretim, lai tā nedarot; bet dēls darījis un darījis - nozadzis vērsi un lielījies: "Mana māte zin, māte zin, viņa uzzīlējusi, ka vērsis pie priedes mežā piesiets."

Kaimiņš atradis vērsi un pa kāzām aplaidis pus pasauli ar tādu slavu, ka slinkā dēla māte tā lielākā pareģe, uzzīlējusi viņam zudušo vērsi un, diezin, ko vēl nepateikusi. Un ko domāt, šī slava nogājusi pat līdz ķēniņa pilij. Tas nu tas.

Bet vienreiz - kas ir - pazūd ķēniņa meitai dārgs, dārgs

gredzens. Izmeklējušies muļķi palikdami - nekur un nekur. Un ko &127;mans ķēniņš sadomājis? Sūta izdaudzinātai vecenei pakaļ, lai no Dieva puses uzzīlējot zudušo gredzenu!

Vecā māte saņem rokas, ko tas dēls tikai izdarījis, ko izdarījis - vai viņu, vecu cilvēku, vēl pašā nelaimē iegrūdīšot. Bet ķēniņš tādas izrunas nemaz nelicies dzirdam. Lai zīlējot ātri, ko nu tik daudz tur izkaunoties - ko māk, to māk.

Neko darīt - vecene nosēžas itin mierīga; tikai to vēl patop ķēniņam izlūgt, lai trīs dienas dodot laiku apdomāties.

Labi! četras arī!" ķēniņš atsaka un nu lai tikai zīlē. "

Šī, nabadzīte, sēž, sēž, galvu nodūrusi cauru dienu un vakarā vairāk nejēdz, kā tikai nopūsties: "Tā, nu man jau viena!"

Māte gribējusi teikt: Tā, nu man jau viena diena pavadīta! Bet kēkša, kas ar abiem sulaiņiem kopā gredzenu bija zaguši, nejauki par to vārdu "viena" nobīstas, domādama, ka tas uz viņas teikts.

Labi. Otrā dienā māte tāpat sasēž visu dienu un vakarā nobēdājusies nopūšas: "Tā, nu man jau divi!"

Pirmais sulainis, to dzirdēdams, jau piegrūdis ķēkšai : "Mūs abus jau uzzīlējusi tā ragana!"

Trešā dienā pret vakaru māte tīri izmisusi saka uz sulaiņiem: "Mīļie sulainīši! lai nu ir kas būdams, nu ir visi trīs!"

"Ko? Vai patiesi tu zini, ka mēs visi trīs esam vainīgi? Apžēlojies, mīļā zelta māmiņa, nesaki to ķēniņam, citādi esam beigti cilvēki," tā sulaiņi ar ķēkšu sāk lūgties.

Māte atplēš muti: "Vai re, vai būs vēl manam dēlam taisnība?" Bet šie tikai lūdzas un lūdzas. Nu, ko nu darīs, sarunā tā: apmīcīšot zagto gredzenu ar mīklu, iedošot tītaram apēst un teikšot ķēniņam, ka māte uzzīlējusi gredzenu tītara vēdarā. Labi, kad nu tā lūdzas, lai arī notiek šiem par labu. Un tā nu māte trešās dienas vakarā ieiet pie ķēniņa: lai kaujot tītaru nost, tas esot aprijis gredzenu.

"Are, kā uzzīlēji, are, kā uzzīlēji!" ķēniņš smējies vien un tūliņ licis tītaru nāvēt. Jā, uzšķērž tītaru; gredzens kā likts. Nu, ko nu? Nu ķēniņš uz tiem priekiem apdāvina māti ar zeltu, ar sudrabu un liek vēl sava paša ratos mājā pārvest. Bet kamēr tur zirgus jūguši un tā, ķēniņam iesities prātā: "Pag, pag, lai viņa vēl tādu nieku man uzzīlē; es taču vēlētos zināt, vai šī itin visu varēs uzzīlēt."

"Un tā tur ātrumā nevarējis cita nekā sadabūt, palicis apakš ratu sēžamā vistu pautus kādus divi, trīs.

Līdz nu māte sēdusies ratos un kučieris taisījies braukt, ķēniņš atlīdis pie ratiem, skubinādams: "Nu, sēdi, nu sēdi labi tais&127; ratos; vai tev tur kas apakšā, ka nevari lēti iesēsties?"

"Kur nu apakšā, kur nu apakšā! Es jau tādos ratos sēžu tīri kā vista uz pautiem!" vecene smaidījusi un nezinājusi savā laimē, ko nu cita teikt.

Bet ķēniņš nodomājis: "Tā jau tev uzzīlētu ir adatu akā!" un iedevis vēl tādu riekušu zelta.

Māte pārbraukusi, rādījusi dēlam zeltu; bet dēls sacījis: "Ceļsim tagad pili un būdiņu - veca viņa ir - dedzināsim nost" Labi, uzcēluši pili un būdiņu nodedzinājuši.

Tomēr no tās dienas māte miera vairs nedabūjusi. Nākuši &127;audis bez gala; lai zīlējot, lai zīlējot! Bet dēls visiem atteic' "Mūsu būdiņa degdama sadedzināja arī zīlējamo grāmata t&127;&127; mana māte no galvas nekā nemāk!"

Piezīme. Tādu pašu pasaku ir uzrakstījis arī T. Kneva no J. Grāvja Nīcā, K. Lielozola kr. P. Š.