12. A. 1641. Vera Zacharska Rēzeknē no 50 g. v. O. Baranovska Silajāņu pagasta Vēveŗu ciemā. Latvju kultūras kr.

Vīnu reizi vacūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns veirs ar sovu sīvu. Dzeivuoja jī na cīši labi: cytu reizi āduši, cytu pavysam cīte bodu. Sīva tuo veira staiguoja un metja kartus, runuodama, ka jei kartūs kotram cylvākam pasceis rykteigu praudu. Tai itei sīvītja, mazdama kartus, tyka zynoma vysim apleicījim cīmim un vysi runuoja, ka jei lobi mat kartus. Vīnu reizi pi patja kēneņa propula moka ar lelu naudu. Kū jam darēt? Nikai jis navar dabuot rūkūs zagli, kas pajājmja moku ar naudu. Vī reizi kēneņč izdūd pavēli pa vysu kēnesti, kab pi juo atbrau vysi paragūņi un zynuotuoji, kas vareitu dabuot tū zagli. Cik j nabraukuoja pi kēniņa, bet nikas navarēja atrast zagli.

Dajīt kēneņam ausī par itū sīvīti, kura mat kartus, jei ir cīši bēdeiga (nabaga), bet var pasceit vysu praudu. Kēneņč nūsyuta sovu kolpu uz tū cīmu,. kur dzeivuoja tei sīvītja, un pasoka, kab jis tiuleņ atvastu jū uz dvorcu (pili). Kolps tiuleņ izpildēja kēne a pavēli un atvedja tū sīvīti. Kēneņč rozvaicuoja nu sīvītis, i jei dzeivoj, un pascēja: "Es dūmu tev treis dīnys dēļ izmeklei" nys zagļa, kas nūzoga munu moku ar naudu. Ka tu atrassi, tad es sataiseišu tevi par boguotu; a ka ne, tod dzeivis tev uz šuo pasauļa nu manis nav."

Sīvītja navar pasceit, kab labi mastu kartus un stuosteitu rykteigu praudu, vys vairuok maluoja; bet kū daret jai - vaj kai - nabejs maluot. Kēnenč tiuleņ lyka dēļ sīvītis īdūt kambari, kab jei tī vīna patja mastu kartus un jai kab namaisātu nikas. Kab izzynot vysu un sagiut zagli, kēneņš īdevja sīvītei treis dīnys.

Pi kēneņa dvorcā beja div kolpi: vīnam beja vuords Mugora, a ūtram Vādars. Itī kolpi tuo kēneņa naudu ar vysu moku nūzoga: Kolpi kotru dīnu pi durovu tuo kambara, kur beja sīvitja, vys klausuos. Pādējā dīnā kolpi dzierdēja bolsu sīvītis: "Patiks tagan pa mugorai un vādaram."

Kū sīvītja dora, kolpi naredz, jī tikai dzierdēja, ka jei runuoja par mugoru un vādaru. Kolpi nūsabeida, ka jau sīvītja zyna jūs. ka jī nūzoga naudu kēneņa. Bet sīvītja nikuo nazynuoja, a dūmuoja, ka jai patiks par mugoru un vādaru. Kai reizja dzierd sīvītja, ka nazkas pi durovu juos kambara klaudzynoj, jei attaisa durovys, a kolpi kryta ceļūs un prasēt, kab jei napasceitu kēneņam, ka jī nūzoga moku ar naudu.

"Ak tai, jius nūzogit naudu; a kur jius jū lykuot, runuojit dreižuok!"

Kolpi nūsabeiduši runoj: "Nauda nūglobuota gola duorzā zam gubys syudu."

"Labi!" pascēja sīvītja, "es jiusus naizdūšu, tikai paruodeišu kēneņarm, kur ir juo nauda."

Kolpi izguoja nu kambara sīvītis. Atīt pats kēneņč un vaicoj nu sīvītes: "Nu, kū, izynuoji zagli?"

"Jā!" atbildēja sīvītja, "Moka ar vysu naudu ir gola duorzā zam gubys syudu, a pats zaglis ir jau mirs." . Nūguoja kēneņč uz tū vītu, un taišņi zam gubys syudu atroda moku ar naudu. Kēneņč vē’l ar itū nabeja mīrā un vys navīrēja (neticēja) sīvītei, kai jei tai var izzynuot. Kēnenč lyka kolpim izvuorēt vuornu un īdūt sīvītei pi golda ēst, bet narunuot, ka tī ir vuorēta vuorna, lai jei poša izzynoj. Taišņi kod jau beja izvuoreita vuorna un nūlykta uz golda, kolpi ar kēneņu sauc sīvīti pi golda ēst, un tai pat kenenč pajam sīvīti aiz rūkys un vad pi golda. Zynoma līta, ka zemnīka buoba vacūs laikūs beja navuiceita (neimācīta), sāstas jei pi golda un runoj: "Ok, Dīvs, kur es patyku navuiceita vuorna pi golda patja kēnelja."

Kēneņč dūmoj, ka sīvītja pazyna, ka jai nūlyka vuoreitu vuornu, un lyka kolpim atnest jei cyta ēdīņa. Sīvītja pajēdja, bet kēneņč vys napalyka ar mīru. Jis pascēja aizjiugt zyrgu karetā un tī īlikt vystys ūlu, un kab sīvītja naredzeitu. Kolpi tai padora: aizjiudzja zyrgu, karetā īlyka vystys ūlu, vad 5īvīti aiz ruku un sādynoj karetā, a kēneņč vysu redz. Sīvītja lein kareitā un runoj: "Ak, Dīvs, sādynoj mani kai vystu uz ūlu."

Kēneņč dzierdēja un tūlaik beja mīrā un sīvītei īdevja daudz naudys un lyka kolpam nūvest jū uz juos sātu. Tai nu tuo laika; itei sīvītja dzeivoj boguoti un laimeigi; a juos veirs vēl tagan dzer brandīņi par tū nupelneitū nu kēneņa sīvys naudu.

Vīnu reizi vacūs laikūs dzeivuoja uz šuo pasauļa vīns veirs ar sovu sīvu. Dzeivuoja jī na cīši labi: cytu reizi āduši, cytu pavysam cīte bodu. Sīva tuo veira staiguoja un metja kartus, runuodama, ka jei kartūs kotram cylvākam pasceis rykteigu praudu. Tai itei :sīvītja, mazdama kartus, tyka zynoma vysim apIeicījim cīmim un vysi runuoja, ka jei lobi mat kartus. Vīnu reizi pi patja kēneņa propula moka ar lelu naudu. Kū jam darēt? Nikai jis navar dabuot rūkūs zagli, kas pajājmja moku ar naudu. Vī reizi kēneņč izdūd pavēli pa vysu kēnesti, kab pi juo atbrau vysi paragūņi un zynuotuoji, kas vareitu dabuot tū zagli. Cik j nabraukuoja pi kēniņa, bet nikas navarēja atrast zagli.

Dajīt kēneņam ausī par itū sīvīti, kura mat kartus, jei ir c i bēdeiga (nabaga), bet var pasceit vysu praudu. Kēneņč nūsyuta sovu kolpu uz tū cīmu,. kur dzeivuoja tei sīvītja, un pasoka, kab jis tiuleņ atvastu jū uz dvorcu (pili). Kolps tiuleņ izpildēja kēne a pavēli un atvedja tū sīvīti. Kēneņč rozvaicuoja nu sīvītis, i jei dzeivoj, un pascēja: "Es dūmu tev &127;treis dīnys dē&127; izmeklei" nys zagļa, kas nūzoga munu moku ar naudu. Ka tu atrassi, t es sataiseišu tevi par boguotu; a ka ne, tod dzeivis tev uz šuo pasauļa nu manis nav."

Sīvītja navar pasceit, kab labi mastu kartus un stuoste.i&127;t rykteigu praudu, vys vairuok maluoja; bet kū daret jai - vaj kai - nabejs maluot. Kēnenč tiuleņ lyka dē&127; sīvītis īdūt ka bari, kab jei tī vīna patja mastu kartus un jai kab namaisātu kas. ab izz n ot n i t z li k-n n" &127;d sī ī&127;i

K y u vysu u sag u ag , e e c 1 evja v treis dīnys.

Pi kēneņa dvorcā beja div kolpi: vīnam beja vuords