13. A. 1641. E. A. Simsons no A. Petrovska Ludzas apr. Zvirgzdienas pag. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns veirs ar sovu sīvu, jī dzeivuoja na cīši la Sīva vysod svīdja kartus sova cīma sābrim un tai jū vysi izynuoja, ka jei runoj kartuos taisnību. Pīīt tys pi auss pašam kēniņam reizi. Tuos kēnests kēniņs, kur dzeivuoja veirs ar sovu sīvu, nūgaisynuoja lelu naudu. Kēniņš sasaucja pi sevis vysaidus būrus, bet nivīns navarēja pasacīt, kas atroda, vai nūzo kēniņa naudu.

Pasaucja kēniņš tuo zemnīka sīvu, kura labi metja kartus. Atbrauc sīvīte, kēniņš devja sīvītei treis dīnas laika un pasaceja:: "Jo tu par treis dīnas naizzynuosi, kur muna nauda, tad tev tūlaik golva nu placim, bet jo izzynuosi, tad es tev labi samoksuošu!"

Kū darīt? Sīvīte dūmoj paša sevī: "Tagad gon jau varbyut gols dzeivei."

Sīvītei kēninš lyka dūt kambari, kur jei vīna paša lai sēd un dūmoj. Kēniņam beja divi taisnīgi kolpi, kuri vysod staiguoja pi juo. Kolpim vuordi beja: vīnam Vādars, ūtram Mugora. Kolpi vysu laiku staiguoja un klausījuos, kū kaids zynuotuojs pasacīs. Sīvīte ēd un dūmoj, kas byus, jo jei nikuo navar zynuot, kas nūzoga naudu. Jau padējuo dīna un stunde dreiži atīs. Kēniņš pavaicuos, kas pajēmja naudu, tūlaik byus jai slikti. Taišņi tai šaltī kolpi klausīdamīs pi durovom, vīns pakrita, un sīvīte dūmoj, ka kēniņš īt un soka bolsā: "Tagad byus vādaram un mugorai."

Kolpi izdzierda, ka sīvīte runoj: "Byus vādaram un mugorai," -- nūsabeida par tū, ka jī beja zagļi un nūzoga. kēniņa naudu. Īguoja kolpi tymā kambarī un suoka prasīt sīvītes, kab jei napasacītu kēniņam. Sīvīte saprota un vaicoj: "Kur jyus nūlykot naudu?"

Kolpi jai vysu izstttostīja un pasacīja, ka kēniņa nauda nūglobuota kēniņa duorzā zam māslu gubas. Sīvīte izlaidja nu sova kambara kolpus. Atīt kēniņš un suoka vaicuot: "Nu, kai izzynuoji, kur muna nauda?"

Sīvīte pasacīja, kur ir kēniņa nauda. Kēniņš vaicoj: "Bet kas jū nu manis nūzoga?"

Sīvīte jam atbild: "Tuo, kas nūzoga, jau nav uz šuo pasauļa."

Atīt kēniņš ar sovim kolpim uz tū vītu un atroda zam māslu gubas naudu. Kaut nauda jau atrasta, bet kēniņš nav ar tū mīrā; jis grib, lai jei vē’l kaut kū jam izgudroj. Kēniņš lyka kolpim izvuorēt vuornu un nūlikt uz golda. Jo sīvīte izzynuos, ka jai padūta vuorēta vuorna, tūlaik jei byus zynoma pa vysu kēnesti. Kolpi nūlyka uz golda vuorētu vuornu un runoj sīvītei, ka jei sāstūs pi golda ēst, bet kēninš stuov un runoj uz sīvīti: "Sēstīts, sēstīs!"

Sīvīte sāstās pi golda un runoj : "Dīvs, muns Dīvs, cīma buoba tyka pi kēniņa golda kai vuorna!"

Kēniņš dzierdēja, ka sīvīte runoj par vuornu un jis tvuleņ pīsacīja īdūt jai cytu ēdīni. Sīvīte pajēmja. Kēniņš vēļ dumoj : "Vajag, kaut kū sataisīt!"

Kēniņš pīsacīja kolpim palikt karetā, kurā vess sīvīti už sātu, zam sādamuo vystas ūlu. Jo sīvīte pazeis, tūlaik jei byus zynoma pa vysu kēnesti."

Jau sīvīte īt pi karetas. Kolpi pajēmja sīvīti aiz rūku un sādynoj karetā, bet kēniņš stuov un verās. Kad kolpi sadynuoja sīvīti, jei runoj: "A, Dīvs muns, mani sādynoj kai vystu uz ūlu!"

Kēniņš vysu dzierdēja un tyuleņ izmoksuoja sīvītei ielu naudu. Veirs ituos sīvas tagad dzer brandiņu par juos nūpelnētiī naudu.