8. A. 1642. 1600. E. A. Simsons no O. Romančuka Rozentovas pag. Latvju kultūras p.

Vīnam tāvam beja treis dāli. Divi nūsadarbuoja ar lūpkūpību, bet trešais beja mulkis un nikuo nadarīja. Kad myra tāvs, tad vysu sovu montu atdevja tīm divim gudrim dālim, bet mozajam muļkīšam īdevja vīnu vērsi. Muļkis navarēja juo izturēt, soka bruoļim, ka jis vess sovu vērsi puordūt, jī pasasmēja un aizguoja pi sova dorba. Muļkis pajēmja sovu vērsi, aizvedja mežā un pīsēja pi lelas rasnas prīdes, un sacīja: "Pierc munu vērsi, atdūšu par symtu rubļu!"

Prīde atbildēja: "Skrip, skrip." Tad muļkis teicja: "Es reit atnuokšu pēc sovas naudas." Prīde atkon teicja: "Skrip, skrip, un muļkis vīns aizguoja uz sātu, bet vērsi pametja mežā. Sātā bruoļi vaicuoja: "Kam tu puordevi sovu vērsi?"

"Prīdei puordevu par symtu rubļu," atbildēja muļkis, "un reit dabūšu naudu."

Bruoļi otkon pasasmēja un aizguoja gulātu, jo beja jau vokors. Reitā muļkis pajēmja ciervi un nūguoja uz mežu. Pīguojis pi prīdes, jis vērša vairs naredzēja.

"Nūpierka," dūmuoja muļķis un prasēja nu prīdes: "atdūd munu naudu! Tu tak pajēmi munu vērsi!"

Prīde nikuo naatbildēja. Muļkis moz dūmuodams, uzreizes kai cierta prīdei ar ciervi, tai nauda suoka biert, bet muļķis nu bailem un prīcas suoka doncuot un aizskrēja uz sātu pastuostīt sovim bruolim, kai nu prīdes bierst nauda. Bruoļi tyuleņ apsavylka un kūpā ar muļki aizguoja uz mežu un, īraudzējuši daudz naudas, suoka jū lasīt. Muļķis napajēmja ni vīna rubļa, bet bruoļi, pīlasījuši cik vīn varēja, guoja uz sātu un ceļā satika krīvu ar lelu buordu. Krīvs vaicuoja nu bruoļim: "Kū jyus nasat? Atdūdit tyuleņ man, jo citaidi es jyusus nūsisšu!"

Bruoļi, nūsabeiduši, pametja naudu un aizskrēja uz sātu. Muļkis vīns palyka un dūmuoja: "Na, es lobuok tū krīvu nūsisšu un palaisšu jū zam tylta. Tai jis izdarīja: pajēmja krīvu aiz buordas nūsyta un pabuozja zam tylta. Tad pajēmja krīva zyrgu, salyka vysu naudu un aizvedja uz sātu. Tur soka sovim gudrim bruoļim: "Es nūsytu krīvu, pajēmju juo zyrgu un naudu, bet jums tagad naatdūšu ni zyrga, ni naudas!"

Bruoļi jam atbiļdēja: "Jo tu mums naatdūsi, tad mes pastuotīsim, ka tu nūsyti krīvu un pajēmi zyrgu."

Muļkis nūsabeida un suoka ar osorom lyugt bruoļu narunuot nivīnam. "Jemīt zyrgu, jemīt naudu, bet nasokīt, ka es nūsytu krīvu," soka jis.

Bruoļi pajēmja naudu un zyrgu un apsūlīja muļkam, ka nivīnam nastuostīs par nūtikšonu. Muļkis nūsuovja uozi, kuram beja leluoka buorda kai cytim, un nūlika zam gultas. Kad atguoja ļaudis vaicuot, kurs nūkova krīvu, muļkis atbildēja: "Es vainīgs," un paruodīja zam gultas uozi. Jī pasasmēja un aizguoja prūjom. Bruoļim palyka žāl muļkīša, un jī pajēma jū kūpā dzeivuot sadarīgi un boguoti: kū paši taisēja sev, tū devja ari muļkim un ļūti jū mīļuoja leidz pašai nuovei