1. A. 1645. K. Corbiks no 67 gadu vecās Līnes Buķevicas Elejas Zeltiņos.

Reiz dzīvojis vīrs, kas bijis daudz dzirdējis par skolu labumu. Kas ejot skolā, varot tikt gudrs un bagāts. Vīrs arī apņēmies iet skolā. Viņš teicis vienu rītu sievai, lai taisot ceļa kuli, viņam esot jāiet uz skolu. Sieva domājusi, ka vīrs nav vairs gudrs, bet tas uzstājies un ceļa kule bijusi jātaisa gribot, negribot.

Vīrs aizgājis uz skolu un pieteicies pie skolotāja. Šis, viņu nerrodams, pieņēmis arī un nosēdinājis starp citiem skolēniem. Bet vīrs neko: nemaz neklausījies uz zēnu zobgalībām, tikai sēdējis un lasījis savu grāmatu. Tā viņš gājis skolā vairāk dienas.

Vienu dienu lielskungs vedis no pilsētas naudu mājā. Ceļā tā viņam izkritusi. Vīrs gājis pa to pašu ceļu mājā no skolas un naudu atradis. Tagad viņš vairs uz skolu negājis, jo bijis bagāts, tā tad savu mērķi sasniedzis.

Kungs pavēlējis izsludināt baznīcā, vai kāds nav viņa naudu atradis. Vīrs arī toreiz bijis baznīcā un mācītāja vārdus dzirdējis. Pēc dievkalpošanas viņš iegājis dreiskambarī un teicis, ka naudu atradis.1.

"Kad tad tu, mans bērns, to naudu atradi?" prasījis mācītājs.

"Toreiz, kas es gāju skolā!" vīrs atbildējis.

"Tad tā nav mūsu lielkunga nauda, mans bērns, tu vari iet mājā!"

Vīrs pārgājis mājā un ar atrasto naudu nodzīvojis savu mūžu laimīgi.