2. A. 1645. Skolniece H. Kreicberga Talsos.

Reiz dzīvoja vecs tētiņš, kas neprata rakstīt. Vienu nakti viņam sapņos saka, lai viņš ejot skolā. Rītā pamodies, vecītis domā, domā: ko īsti iesākt? Iet vai neiet? Viņš nolemj, ka ir par vecu skolā iešanai. Orā naktī atkal stāj viņam sapnī virsū, lai jel viņš ejot skolā, tad būšot laimīgs.

No rīta vecītis uzposies, pajēmis maizes kulīti un devies uz skolu. Skolā bija tikai bērni. Zēni, ieraudzījuši tādu vecu skolas biedru, sāka par to neganti smieties. Dažas dienas pabijis skolā, vecītis neizturēja bērnu nerātnības un devies mājā. Labu brītiņu gājis, viņš redz: uz ceļa guļ muciņa. Pakustinājis krietni smaga. Iekšā kautkas iedžinkstējās. Vecītis pus nešus, pus velšus dabūjis muciņu mājā. Attaisījis vaļā - muciņa pilna zelta naudas. Pēc neilga laika visos apkaimes pagastos izplatījusies ziņa, ka pasts esot pazaudējis valdības naudu. Izsludināta liela atlīdzība atradējam. Vecītis aizgājis uz pagasta namu un sacījis, ka šis esot naudu atradis. Viņam nu vaicāts, kad šis atradis.

"Nu tad, kad es skolā gāju."

Pagasta vecākais pasmējies par tādu vientiesīgu vīru, un aizraidījis to projām.

Pēc neilga 1aika ziņots atkal: "Ja pie kāda tiks atrasta pazudusī valsts nauda, tad tam bez žēlastības nocirtīs galvu." Vecītis devies atkal uz pagasta namu un ziņojis, ka esot naudu atradis. Viņš nu visu izstāstījis, ko sapņojis, kā skolā gājis un kā naudu atradis. Vecītim par atlīdzību iedevuši trešo daļu no naudas. Viņš tagad dzīvojis Laimīgi un arvien atcerējies, kā skolā gājis.