2. A. 1650. Stāstījis P. Šmugais Rēzeknes apr.

Senējūs laikūs dzeivuoja dāls ar muoti, jīm beja tikai vīna gūvs un zyrgs, aitu un cyuku nabeja, pat i suņa ar kači nabeja. Vīnu dīnu dāls soka muotei: "Klausīs, mamiņ, kam myusim tuos gūvs vajag, iztiksim gon i bez tuos."

Muote gon stypri pretuojuos dāla runai, bet nikas naleidzēja, dāls reitā gūvi vede uz tiergu, un apmeja uz kača, kuru atvede prīcīgs muojuos. Muojuos muote īraudzējusi jaunu dzeivinīku, ar kuru samainīta juos lobuo gūtiņa, pat samaņu zaudēja, bet dāls jū prīcynoj: "Nikas, mamiņ, gon tu pēčuok redzēsi, kai kačs lobs dzeivinīks un varbyut vēļ byus lobuoks nakai gūvs."

Ūtrā dīnā atkon dāls vad uz tirgu zyrgu un apmej uz suņa, tei nu otkon muotei beja lelas sirds suopes, bet kū lai dori, ka dāls muotes naklausa.

"Voi zyni kū, mamiņ? Tagad tev vīnai byus juopadzeivoj sātā, a es īšu pa pasauli laimes maklātu un leidza jimšu suni ar kači."

Muote gon nu suokuma nagribēja laist, lai palīkūt sātā, bet dāls nabeja pīrunuojams un nuokūšā reitā atstuoja sātu un laidēs ceļā. Pēc vairuok dīnu īšonas laimes maklātuojs nūguoja leidz vīnam krūgam, patlaik beja jau vokors un tuopēc prasēja nu krūdzinīka, lai īdūdūt jam par nakti puorgulēt krūgā.

"O, jā, labpruot dūdu vītu, tikai beidūs, voi tu pats te nūgulēsi: te par nakti pīskrīn tik daudz peļu, ka cylvāku uz reiz apād."

"Par tū jyus nabādojat," soka laimes maklātuojs, "dūdit man vīn, ar pelem es zynuošu kai navīņ tikt golā."

"Nu kad jau nagribi dzeivuot, guli."

Kad atguoja gulēt īšonas laiks, tad laimes maklātuojs suni atstuoja ustobā, a kaču uorā, kai lobuokū karuotuoju, un pats atsagula uz golda. Dreiži suoka nu vysim koktim lasētīs peles, tik drūšas, ka nasabeida ni kača, ni suņa, bet druozēs jam taišņi viersā. Kačam ar suni dorba beja pylnas rūkas, dreiži vyss pogolms un greida beja pylni ar juom, a vys vēļ leida jaunas kluot. Tūlaik pi kača daskrēja pats peļu kēniņš ar krūni golvā i prasēj kuo kačs te meklējūt.

Kačs daguojis pi juo, drūši sacēja: "Zyni, ka tu vēļ gribi palikt dzeivs, to atdūd maņ sovu zalta krūni, a na - nuove." Peļu kēniņš suoka smītīs un vysā reiklē sauce peļu, lai juos kačam paruodūt nuoves brīsmas. Vysas drūšuos peles beja apkautas, a palykušuos beiduos ruodētīs kača acīs. Kačs tylīt nūruove peļu ķēniņam krūni nu golvas un īspēra tai par pakau ka tys nadzeivs nūkrita uz zemes. Kod izausa reits, jis guoja a savārtu sovu bīdru. Suņs gulēja izastīpīs uz greidas cīši nūz mūcījīs tikkū ar dzeivību, bet peļu gulēja naskaitoms daudzums. Laimes maklātuojs tagad guoja vārtūs, kai juo kačam labi guoji un īrauga: kačs koč nūzamūcējīs, a lapns staigoj pa pogolmu krūni golvā un, īraudzējis sovu saiminīku, kačs izstuostēja, kai jis ticis pi krūņa un kai kavīs ar pelem. Jis beja nūkūds vēļ vairuok peļu nakai suņs. Kad saulīte gobolā, krūdzinīks ar luopstu rūkā guoja uz krūgu, lai apraust zemē gulātuoja kaulus, bet atroda pavysam nagaidītus breinumus. Jis vaicuoja: voi jis tik daudz peļu nūsits, uz suņa ar kača nadūmuoja, tuopēc ka pi jūs nabeja taidu zvēru.

"Es pats naasu nivīnas peles nūsits, a itū izdarēja muni ceļa bīdri," atsacēja laimes maklātuojs. Krūdzinīkam jī tai patyka un jis gribēja jūs nūpierkt, dūdams laimes maklātuojam tik daudz zalta cik jis varēšķūt panest. Laimes maklātuojs gon nagribēja puordūt, bet par tik daudz zalta atdeve. Krūdzinīks pībēŗa pylnu maisu naudas un palaide jū uz sātu. Tagad jis prīcīgs steidzēs pi muotes, nūpierka daudz zemes un lūpu i dzeivuoja da siermu motu.