4. A. 1650. M. Garkolne no 35 g. vecas J. Strodes Višķu pag.

Vīnam tāvam beja treis dāli. Vīnu reiz tāvs saslymuoja un nūmierdams īdevja vacuokajam dālam lyuku kyulīti, vyduskajam šupli un jaunuokajam dziernovas. Tāvs nūmyra. Jaunuokais bruoļs pajēmja sovas dziernovas un aizguoja pa pasauli laimes maklātu. Īguoja bruoļs lelā mežā un redz, ka stuov treju stuovu muoja. Bruoļs jau beja nūguris un īguoja muojā pasaprasīt puorgulēt. Vysa muoja beja apgaismuota, bet īškā nabeja nivīna cylvāka. Bruoļs izkuopja trešā stuovā, sēd un gaida. Pašuos pusnaktīs atskrēja divpadsmit laupītuoju un treispadomyts laupītuoju tāvs. Laupītuoji sanesja vysu montu un suoka dalīt, bet navarēja sadalīt un suoka streidētīs.

"Ka jyusus pārkyuņs nūspartu!" soka vīns laupītuojs. Bruoļs suoka sovas dziernovas grīzt un tuos grīžas ryukdamas. Nūsabeida vysi laupītuoji, ka pārkyuns suoc spārdīt, pametja vysu montu un aizskrēja uz mežu. Bruoļs pajēmja montu, salyka vysu laupītuoju zyrgūs un atbraucja uz sātu.

Pēc kaida laika, kad jau nauda beja puordzeivuota, vyduskais bruoļs pajēmja sovu šupli un aizguoja pa pasauli. Guoja jis, guoja - īguoja lelā mežā un redz, ka stuov kuls un tāvs ar trejim dālim, kuļ labību. Dāli vys pīkluoj kluojīni un skraida kai suņi pa kluojīni. Kad kluojīni izkuļ, jem rūkā izkultū labību ar palovom un izpyuš labību. Bruoļs pīguoja pi strudnīkim, padevja jīm Dīva paleigu un prosa: "Voi navajag jyusim struodnīka?"

"Vajag gon," atbildēja tāvs un pajēmja bruoli par struodnīku. Dāli izkyu]a kluojīni un alzguoja brūkastēt, bet struodnīks palyka, sacīdams: "Es pastruoduošu, cikom jyus brūkastēsit." Bruoļs pajem ar sovu šūpli izkultū labību, pasvīž un atsaškir graudi nu palovom.

"Ej, pasaver, kai myusu struodnīks struodoj!" syuta tāvs jaunuokū dālu. Dāls atguoja, caur škierbiņu pasavēra un aizguojis stuosta tāvam ar bruoļim: "Vai, kaids myusu struodnīkam zvērīts! Tys zvērīts pagyun navētētū labību un graudi nu palovom atsaškir!"

Tāvs natic nūsyuta ūtru dālu. Tys izstuostīja tū pašu. Tad tāvs syuta

trešū dālu. Trešais dāls arī tū pašu redzēja un tū pašu pastuostīja. Tad tāvs pajēmja vysus trejus dālus un guoja pats vārtūs. Arī tāvs redzēja, kai bruoļs ar šupli labību vētēja. Tad tāvs ar dālim īguoja kulā un soka: "Puordūd, mums itū zvērīti!"

"Piercit!" atbildēja bruoļs.

"Cik tu gribi par jū?" prosa tāvs.

"Es pastatīšu itū zvērīti kula vydā nū jyus apberit jū ar zaltu, tai ka juo naradzātu, un man pītiks," atbildēja bruoļs. Tāvs beja boguots un pasyutīja dālus pēc zalta. Dāli atnesja zaitu un apbēŗa šupli ar zaltu. Bruoļs sabēŗa zaltu maisiņā un aizguoja uz sātu pi bruoļim. Dzeivoj otkon vysi boguoti.

Pēc kaida laika otkon suoka naudas pītryukt. Vacuokais bruoļs pajēmja kyuli lyuku un guoja pa pasauli. Cik ilgi jis guoja, naguoja un sapleisās jam veizes. Bruoļs atsasāda ceļa molā un suoka peit veizes. Te - kur bejis nabejis - pīskrēja pi juo valns un soka: "Kū tu te dori, cylvāks?"

Veiskupi un baznīckungi mani syutīja te byuvēt baznīcv un es jemu planu!" atbildēja bruoļs.

"Esi tik labs un nastoti uz myusu zemes baznīcas," soka valns. "Mes tev moksuosim, cik tu gribi!"

"Pīberit capuri zalta, un es nastatīšu uz jyusu zemes baznīcas!" atbildēja bruoļs.

"Labi, pībēršu!" soka valns un aizskrēja uz elni pēc zalta. Cikom valns skrēja pēc zalta, bruoļs izroka dūbi, izgrīzja capurei caurumu, izlyka capuri uz dūbes un gaida vaina ar zaltu. Atnesja valns vīnu maisu zalta un sabēŗa capurē. Atnesja ūtru un sabēīa, bet capure vys nav pylna.

Vairuok zalta elnē nav!" soka vains. "

"Jo nav es statīšu baznīcu!" soka bruoļs un guoja ar lyukim mērīt zemi. Valns redz, ka līta slykta, skrēja pēc trešuo malsa. Atnesja valns trešū maisu un sabēra capurē. Capure beja pylna. Bruoļs pajēmja zaltu, aizguoja uz sātu un nūdzeivuoja ar bruoļim sovu myužu laimīgi.