3. A. 1653. D. Ozoliņš JaunRozē. LP., V, 82, 2.

Vīnam tāvam divi dāli: vīns bej dums, ūtrs gudrs. Tāvs tū dumā navarēja īraudzīt un tuodāļ tis viņam deva pīctoukstūšu rubļu, vīnu ziergu un sūtīja prūjam pasoulē. Viņš juoja tuoli tuoli, kamār pēdīgi ījuoja tiergā. Tur īraudzīja pūdnīku, "kū ituos capuras moksā?"

Pūdnīks nūmanīja, ko šis dums beja, tuodāļ otbildēja: "Tuodas capuras moksā pīctoukstūš rubļu gobalā."

Dumīs nūpierka vīnu pūdu, oizmoksāja pīctoukstūš rubļu, uzlika par capuri golvā un juoja muojā. Bet ceļamolā viņš īroudzīja kūka calmu un dūmāja: "Tim nabadziņam juostāv ar pliku golvu - es viņam uzlikšu capuri golvā!" Un viņš izlika pūdu calmam un juoja tuoļāk. Juoja, juoja - sotika vilku; vilks sacīja: "Meiļīs drougs, kur tad nu juodams?"

"Uz muojam!"

"Nu kuranas juoji?"

"Nu tierga!"

"Kū tad tiergā dzierdāji?"

"Kū dzierdāju? Neikā nadzierdāju: pierku capuri par pīctoukstūš rubļim. Bet tur bej vīns nobags bez capures ceļamolā, tim atšķiņkāju."

"Vai navar tū capuri vēl rūkā dabīt? Es tev somoksātu lobprāt ori pīctoukstūš rubļu."

"Var gon! dūd tū noudu, tad postāsteišu, kur atrasi."

Vilks somaksāja pīctoukstūš rubļu un dumīs socīja: "Aij nu pa ceļu, tad tu atrasi ceļa molā."

Vilks oizguoja. Dumīs juoja tuolāk un sotika kalķi; kaķis prosīja:

"Vai muni arī gribi leidz ņamt?"

"Kopēc nā!"

Lobi! obi oizjuoja tuolāk un sotika rupuci, kuŗš najouki brāca. Koķis par tuodu brācāju apskaitās, nūlāca nū zierga un sapluosa rupuci. Nu tī juoja tuolāk un ījuoja mežā. Tur ītaisīja guni: dumīs opgulās pī guns un koķis īkuopa kūkā. Tur kūkā tis redzāja tuoļi guni speidūt. Nu obi divi guoja uz tū vītu, kur tis guns speidums, un otrada muoju, kur zogļi montu dalīja. Bet kal,&127;is suoka ņaudēt un īskrēja pa lūgu un izpliesa vīnam zoglim ģeimu. Citi zogļi sabeijušīs suoka bāgt un dumīs tīm dzinās pokaļ. Bet kod redzāja, ko tī tuoļu mežā īmuka, tod dumīs atnuoca otpakaļ, īguoja muojā, paņiema tū līlu bogātību, ko tur bej, puorjuoja pi tāva ūn dzeivāja bez bādam.