4. A. 1653 A., 1642. 1600. A. Smagars, Līksnas pag.

Vienam tēvam trīs dēli: divi gudri un trešais muļķis. Tēvs dēlus sūta uz pilsētu, dēli dodas ceļā un uz ceļa atrod durvis. Muļķis saka uz brāļiem: "Ņemsim durvis līdzi."

Bet gudrie saka: "Mums jau tā grūti iet un kur vēl durvis nest!"

Muļķis durvis liek uz pleca un iet tālāk. Te viņiem uznāk nakts un brāļi, kāpj kokā gulēt. Nakti zem egles nometas zagļi, kas vāra putru un dala sazagto mantu. Bet muļķis saka: "Es durvis sviedīšu zemē, man viņas ir grūti noturēt."

Brāļi gan lūdz muļķīti, lai viņš nesviež, jo viņus var tad zagļi pamanīt. Bet muļķītis laiž durvis zemē, ka zari vien lūzt.

Zagļi nobaidās un laižas bēgt, bet muļķis ar brāļiem nokāpj zemē un dala pamesto mantu. Gudrie brāļi paņem sev naudu un visu mantu, bet muļķis dabū tik vienu aitu. Gudrie brāļi nu dodas tik uz māju, bet muļķis aiziet uz pilsētu. Viņš iet caur mežu un dzird, ka priede šūpojas un ķirkst. Viņam izliekas, ka priede itkā runātu un prasītu, lai pārdod aitu. Muļķis noklaus un prasa: "Cik dosi par aitu?"

Priedi vējš šūpo un tā ķirkst atkal. Muļķis prasa tālāk Bet kad naudu atdosi?"

"Priede ķirkst, un ķirkst, bet muļķim izklausās, ka priede sacītu: "Rītu."

Viņš tūliņ piesien aitu pie koka un aiziet uz māju. Mājā brāļi prasa: "Kur tu liki savu altu?"

Muļķis saka: "Pārdevu priedei."

Brāļi viņu sūta uz mežu, lai iet pēc aitas. Muļķis aiziet un redz, ka to vilki apēduši. Muļķis nu prasa no priedes naudu, bet priede tik ķirkst. Muļķis sasirdījas uz priedi un nolemj viņai atriebties. Viņš aiziet uz māju paņem lāpstu un zāģi un iet uz mežu priedes cirst. Viņš vispirms aprok priedej grāvi apkārt, tad sāk priedi cirst, bet priede ar visu svaru gāzdamās, izrauj saknes. Zem saknēm muļķis ierauga lielu kasti, kas ir pilna ar zeltu. Muļķis aiziet uz māju un saka, lai brāļi nāk palīgā naudu pārnest.

Brāļi iejūdz zirgu un brauc pēc naudas. Atveduši naudu, gudrie brāļi sāk to dalīt; bet muļķi noliek pie vārtiem par sargu, un piesaka tam, ja kas iet, lai pasvilpi. Muļķis paņem lielu mietu, uzkāpj uz vārtiem un sēd. Par negaŗu laiku iet pops gaŗām. Muļķis dod viņam ar mietu pa galvu un tas ir uz vietas beigts. Muļķis priecīgs skrien uz brāļiem un paziņo, ka vienu jau nosvilpojis. Brāļi iet skatīties un redz, ka pops tiešām ir nosists. Brāļi viņu noved pie viņa mājam, kur to arī drīz atrod. Bet muļķis pa tam jau pastāsta citiem, ļaudim ka viņš esot nositis popu. Ļaudis nu iet pie viņiem meklēt, bet gudrie brāļi nokauj āzi, noliek to uz rijas augšas un pasaka muļķim, ka pops ir uz rijas. Ļaudis prasa muļķim, kur viņš licis popu. Muļķis nu viņus ved uz riju un parāda āzi. Ļaudis redz, ka viņi ir pievilti, aiziet prom.

Popa bērēm ir sagādāts daudz ēdienu un dzērienu. Uz bērēm aiziet arī muļķis ar brāļiem. Kad visi ir labi paēduši, tad muļķis saka: "Popu situ es viens pats, bet ēst sanāk visi."