5. 1653 A. 327 A. Līna Čapa Rigā. A. Bērzkalnes krāj.

Vienam saimniekam bija trīs dēli: divi gudri un trešais muļķītis. Vai nu viņš muļķītis bija, kas to lai zin? Bet tā viņu saukāja abi vecākie brāļi un tēvs; tikai māte to nedarīja. Muļķītis tik staigā pa mežu, pa laukiem, pa māju; bet vecākie brāļi visu saimniecību vada, jo tēvs jau ir ļoti vecs. Gan visi pārmeta muļķītim, lai taču ar palīdzot strādāt, zirgi nespēcīgi, jāiegādājot jauni, bet muļķītis tik pasmejas. Kur tad šie likšot vēl vairāk zirgu, kad tiem pašiem jau nepietiekot barības?

Kādu vasaras rītu brāļi iziet art. Līdz brokastim aršana iet labi, bet uz pusdienu sametas par daudz karsts; dunduri zirgus, kož vai nost. Aŗājiem ar gribas dzert. Viņi ierauga muļķīti atkal uz mežu ejot, pasauc viņu, un saka lai atnesot dzert. Muļķītis, lai viņam teic ko teikdami darīt, vienmēr bija paklausīgs. Pāriet mājās un prasa mātei, lai dodot ūdeni, brāļi gribot dzert.

Pielej lielu krūzi un dod, lai ar' nes. Brāļi jau vairs ir paart nevar, kā klāpst. Ierauga: nāk arī muļķītis; bet sāk jau atkal niķoties. Vecākais brālis gan sauca, lai nākot ātrāki, bet muļķītis nemaz nekustas ne no vietas. Beidzot viņi sadzird, ka muļķītis runā kaut ko un arvienu stiprākā balsī: "Ej nost! Es tev saku, ej tūlīt prom!"

Paiet muļķītis gabaliņu un atkal ierauga aiz sevis ēnu; atkal apstājās un saka: "Vai es tev neteicu, lai tu ej prom? Ja neklausīsi, tad likšu, lai tevi velns parauj!"

Un muļķītis lika ar krūzi, ka tā saplīsa gabalu gabalos. Brāli gan dusmojās, bet ko tu padarīsi? Tik grūta dzīve, pilsēta tālu un naudas arī nav, ko jaunu krūzi pirkt, drīz saplēsīs vai visus traukus. Bet muļķītis saka: "Es jau katru dienu viņu lamāju, lai viņš mani nekaitina; bet ko tad lai es daru, ka viņš manis neklausa? Es jau sen nodomāju viņu ievest un noslīcināt purvā; bet nu jau tepat, pagāns, noslīka."

Brāļi norunāja iet uz māju, bet muļķītis lai sargājot zirgus un nodzenot dundurus. Šie abi aiziet. Muļķītis apskatās, dunduru daudz; nocērt lielu priedes zaru un sāk ar to dzenāt dundurus. Kā liek ar zaru, zirgs noķeperojas vien! Brāļi nākdami redz, ka viens zirgs jau guļ un ap otru dunduri kā biezs. Jau muļķītis pacēlis zaru un sitīs atkal otram zirgam. Šie gan kliedza, lai nenositot, bet bija jau par vēlu, zirgs pagalam. Brāļi pienāk un nu raud un vaimanā, kāpēc viņš nositis zirgus, bet muļķītis saka, ka viņš jau sitis dundurus, rāda, ka tos pielasījis pilnu cepuri. Brāļi saniknoti un saka, ka viņi to nositīšot; bet muļķītis it nopietni sāk runāt: "Kas tad no manis jums tiks, kad mani nositīsit? Tādu vāju zirgu dēļ tik daudz bēdāties nav vērts. Ja zirgu vajadzēs, palūgsim kaimiņam. Kad nu viņš redz, ka neviens ar viņu nav vienis prātis, viņš atkal saka: "Kad tik vien bēdas būtu pasaulē, kā zirgus dabūt, tad nu gan būtu labi, ja neticat, tad nāciet līdz un zirgi būs." Māte ar' saka, lai iet jaunākam dēlam līdz, viņš nekad neko nemelojot. Muļķītis saka, lai tik māte ieliekot maizi trīs dienām, ceļš būšot gaŗš.

Iet visi trīs. Ieiet dziļā mežā, iet, iet - uziet vienu būdu. Vecākie brāļi grib iet iekšā, varbūt dabūšot ko ēst; bet muļķītis pastāsta, ka tur dzīvojot ragana ar savu meitu, un kuŗš tur ieejot tas ārā vairs neiznākot. Dienās apkārt pa mežu staigājot, esot to visu noskatījies. Sarunājas visi, ies ar' iekšā. Tā nu arī ieiet. Raganas meita kurina krāsni, un tik laimīga, ka atnākuši viesi. Pārnāk arī vecā ragana. Abas sarunājas visus trīs izcept. Muļķītis noskatās, ka dakšas uz riteņiem, un krāsnij smagas dzelzs durvis priekšā. Raganas tik laipnas un lūdz, lai viesi nomazgājoties, tad varēšot iet atpūsties. Vēlāk ielaiž šos visus otrā istabā.

Viņi sarunājas, ja sauks, tad ies muļķis pirmais. Sauc vecāko, bet iet muļķis un nomazgājas vēlreiz. Bet viesiem vajagot pabraukāties un tad tik dabonot ēst. Muļķis uzguļas uz dakšām un kā grūž krāsnī izplēš kājas. Gan jaunā ragana aizrāda, ka tā nevajagot darīt, bet muļķis nesaprot, iekām viņa pati neparāda. Viņš iegrūž jauno raganu krāsnī. Viņš to pastāsta brāļiem, bet tie nobaidījušies trīc un dreb. Muļķis tik priecājas, ka būs cepetis. Ienāk ragana, tā ar saož smaržu un priecājas, bet nevar vien sasaukt savu meitu. Sauc nu pati, lai nākot atkal viens no viesiem.

Nāk atkal tas pats muļķītis, un pēc visām mācīšanām, iegrūž arī veco raganu krāsnī. Muļķītis priecīgs paziņo brāļiem, arī tie nu ir drošāki. Viņi nu visi paēd un iet tālāk; bet muļķītis liek katram ko ņemt līdz: vecākam jāņem durvis, vidējam piesta un jaunākais paņem pārtiku. Gan abi brāļi viņam pretojas, bet ja grib zirgus dabūt tad jau jāklausa. Muļķītis te palīdz vienam, te atkal otram un tā drīz viņi sasniedz pļavmali. Muļķis saka, ka te būšot jāpavada nakts. Vecākie brāļi grib jau griezties atpakaļ, kur tad te tukšā laukā var zirgus ņemt? Muļķis apstaigā apkārtni un uziet kuplu egli, kur nu esot jākāpj augšā. Ievelk durvis eglē un uzliek tās tā, kā var uz viņām gulēt. Bet kad liek arī piestu vilkt augšā, tad šie atkal dusmojas, kur tad tādu smagumu likšot. Bet neko darīt, jāklausa.

Ap pusnakti brāli izdzird, ka brauc kāds lielāks ļaužu pūlis un runā. Muļķis arī runā skaļā balsī. Gudrie nu lūdz, lai vismaz klusot, kamēr aizbraukšot gaŗām; citādi var vēl tie būt laupītāji un varot viņus nosist. Šoreiz muļķītis arī paklausa. Nu piebrauc divpadsmit vīri ar divpadsmit zirgiem un vēl trīspadsmitais vadonis tur klāt. Tie visi bija laupītāji. Viņi sakūra uguni un nolika nolaupīto mantu kādā pagrabā, kas turpat bija izraksts. Nu sāk taisīties uz naktsmāju: cits vāra vakariņas, citi jūdz zirgus nost. Kad paēduši vakariņas, sasēžas visi ap ugunskuru un sāk pārspriest, kā nu varēs atpūsties, mantas ir diezgan. Gudrie brāļi trīc no bailēm, bet muļķītis saka, ka viņam esot kāda vajadzība. Gan gudrie mēģināja atrunāt vēl paciest, bet kur nu muļķi pierunāsi? Laupītāji saka, ka silts lietutiņš līstot un čiekuri birstot; cits piebilst, ka Dievs gausībiņu sūtot. Pēc kāda laika muļķis saka, ka viņš sviedīšot piestu zemē; tāds smagums varot vēl zarus nolauzt, un tad būšot visiem jākrīt. Arī šoreiz gudrie nespēja to atrunāt, viņš svieda un kliedza pilnā kaklā. Laupītāji nu visi sāka bēgt projām, tikai pats virsnieks vēl noslēpās krūmos. Muļķis to pamana un saņem viņu ar brāļiem cieti.

Šie nu izrauj sagūstītajam virsniekam mēli un tad palaiž vaļā. Šis skriešus vien dzenas paka&127; saviem biedriem, bet tie

domā, ka viņus grib gūstīt, un nu tik bēg, ko māk! Muļķītis nu liek brāļiem sajūgt zirgus un piekraut ratus ar apslēpto mantu. Pēc trijām dienām visi trīs laimīgi pārbrauca mājās.

Gudrie brāļi nu pastāsta, ka visu to ir dabūjis jaunākais brālis. Tēvs un māte nu ir bezgala laimīgi. Viņi grib, lai nu dēli tagad atpūšas no gaŗā un grūtā ceļojuma, bet jaunākais no tā nekā negrib dzirdēt. Viņš tūlīt rīko brāļus, lai ejot art, un pats brauc mežā kokus cirst un tēst, lai varētu celt jaunas ēkas. No tā laika nabagi kļūst par bagātiem ļaudim, muļķītis paliek par gudrāko, pie kuŗa vecākie brāļi vēl iet padoma prasīt.