1. A. 1653 B. A. Lerchis - Puškaitis, Džūkstē - Pienavā. LP. I, 34, 8.

Vienam tēvam bija trīs dēli: viens muļķis, divi gudri. Gudrie brāļi, lieli medinieki, aicina arvienu muļķi, sacīdami: "Vai redz, brāl! mēs jau pelnamies, kā nebūt: šaujam lapsas, vilkus, lāčus; bet tu tikai slinkodams guli, kā circenis pie krāsns. Gan tu redzēsi: tu ne mūžam bagāts netiksi! Ja šaut nemaz nemāki, tad jel uztaisi spostus un ķer zaķus, stirnas."

Muļķīgais paklausa brāļiem, uztaisa spostus un noliek tos mežā. Otrā rītā zaķis iekšā; bet šis noķerto atkal palaiž, lai iet, kur nācis. Mājās brāļi prasa: "Nu, vai bija ar kas iekšā?"

"Bija gan tāds šunelis; bet to jau palaidu, jo varen nejauki bļāva. To jūs jau zinit, ka man ļoti žēlīga sirds."

Brāļi nu piemāca, piekodina muļķīgajam trešā rītā bez žēlastības nosist, lai būtu kas būdams iekšā.

Trešajā rītā muļķīgais atron Savos spostos kaimiņa puisi, kas skurbumā, naktī mājās ejot, iekūlies spostos, un nosit to bez žēlastības. Brāļi, to dzirdējuši, aizskrien elsdami, pūzdami uz mežu un grib - lai lietu apslēptu - nelaimīgo turpat klusu aprušināt. Kad tevi jupis! bedre vēl nav ne pusrakta, te dzird vienu pulksteņiem braucam, ka skan vien. Lai braucējs varbūt nepamanītu, kas šiem aiz ādas, tie pavēl muļķīgajam nosisto ozolā uzvilkt, kur arī paši uzlien. Bet, kad jau kādureiz nevedas, tad arī uz katra soļa ķibeles vien un ķibeles vien. Tāpat tas notikās ar mūsu brāļiem.

Braucējs bija viens ļoti bagāts kungs. Tas nevilšu pavēl kučierim pie šā ozola apstāties, zirgu atpūtināt, pie kam paši domā uzkost.

Muļķīgais tura savu spostos nosisto, bet beidzot rokas nogurst un nosistais nokrīt zemē, kur kungs brokastu tur.

Kungs pārbīstas, atstāj visus ēdienus, dzērienus un laiž, ko māk projām. Gabalu braucis, apdomājas un saka kučierim: "Vai dzirdi! Ej atpakaļ un paskaties, kas tur īsteni bija. Es palikšu pie zirgiem. Neaizmirsti arī paņemt no turienes līdz dārgos nažus un ēdienus."

Kučieris aiziet un atron trīs vīrus pie brokasta mielojamies, itkā paši pie sava. Muļķīgais pielabina kučieri klāt, stāstīdams: "Muļķi, vai ēdīsi! Kad domā un kunga tādus gardumus sagaidīt?"

Kučieris neliekas arī daudz lūgties; bet par nelaimi tam ēdot iedūrās liela asaka mēlē. Asinis tek aumuļām un paēst arī vairs nevar. Viens no gudrājiem brāļiem, tādu nelaimi redzēdams, saka uz muļķīgo: "Neesi lempis, izrauj kučierim, ka viņš var ēst."

Muļķīgais domā, ka mēle jāizrauj. Viens kampiens un mēle ārā.

Kučieris savās sāpēs un bailēs, liek nekas vaļā un projām pie kunga. Kungs redz, kas noticis, aizbrauc, atstādams visus dārgos zelta nažus, ēdienus, dzērienus un traukus.

"Nu, jūs arvienu teicāt, ka es ne mūžam bagāts nepalikšot. Tagad ar saviem zelta nažiem un zelta traukiem esmu bagātāks par jums abiem. Nevajaga apsmiet, kad vēl labi nezina." Tā muļķis lielījās; bet brāļi nočukst: "Pelnīsim muļķītim maizi un neļausim viņam nekāda darba darīt; citādi viņš vēl mūs beidzot nogalinās."