l. A. 1654. Juris Bērzons, Zīdaros. A. Bīlenšteina kr. LP, VI, 885 (132, 1).

Kādā mežā bija krogs - Krepeļu krogs. Septiņas verstes no Krepeļu kroga pa labi roki bija viena māja un septiņas verstes no Krepeļu krogapa kreisi roki bija otra māja. Tai pirmajā mājā dzīvoja toreiz kalps Juris; otrā mājā atkal dzīvoja kalps Jānis. Un šie abi kalpi vienā svētdienas pēcpusdienā sagadījās Krepeļu krogā. Nu dzēra, dzēra - vēlāk grib prom iet. Juris par vienu mārku vairāk nodzēris, nekā kabatā, nevar aizmaksāt. Tā nabadziņš krīt Jānim klāt: vai nevarot to mārku aizdot?

"Varu gan, bet kad tu man atdosi?"

"Ai, Jāni, ko nu pēc tam bēdāties? Nākamu svētdienu tepat satiksimies - atdošu, ja patīk, divi mārkas. Tai ziņā esmu vīrs, kas vīrs."

Labi, Jānis aizmaksā. Atnāk nākamā svētdiena, Jānis poš uz Krepeļu krogu. Aiziet, gaida, gaida - Juŗa nekā.

Bet Juris mājā saka uz savu sievu: "Sieviņ, man gudrība naudas nemaksā! Es arvienu zinu, ko es daru. Un tagad es labi paēdīšu, iekāpšu gultā un gulēšu; kad Jānis varbūt šodien nāk un prasa pēc savas mārkas, tad saki, ka es jau trešo dienu bez valodas guļu - diezin, vai celsies." Labi.

Pa tām starpām Jānis, nevar ēdams Juŗa sagaidīt, ņem kājas pa pleciem un stiep vēl tās septiņas verstes līdz Juŗa mājai. Aiziet un prasa: "Kur Juris? Viņš no manim izgājušā svētdienā aizņēmās mārku, solījās Krepeļu krogā šodien atdot - nekā."

Tā Juŗa sievai tūliņ teicamais vaļā, beŗ kā pupas: "Ai, Jāni, Jāni, nebāzies slimam cilvēkam virsū. Viņš jau trešo 'dienu bez valodas! Kad būs vesels, atdos tavas mārkas, atdos visu; bet kad nomirs, tad, zināms, mīļo Jāni, tad lai šķipele parādus maksā."

Nākamā nedēļā gadās Jāņam uz muižu darbos iet, satiek no Juŗa mājas vienu puisi un prasa: "Kā tad nu manam draugam Juŗam klājas? Vai ir jau labāks?"

Puisis brīnās: "Kā? Vai tad viņš kādureiz sliktāks bija?"

"Kā tad ne? Svētdien biju parādu meklēt, bet sieva teica, ka bez valodas."

"Tad sieva tevi izmuļkojusi. Viņam ir valoda, viņam veselība!"

Nu nākamā svētdienā Jāņam prāts vairs nav mierīgs, ies pie Juŗa.

Bet Juris arī šai svētdienā pie laika apmanījās, viņš sacīja: "Sieva, vai zini, ko nu darīšu ar Jāni? Mums uz bēniņiem ir zārks, to aiznesīšu uz kaulu kambari, iegulšos par nomirušu tur iekšā, un kad Jānis atnāk pēc mārkas, tad saki, ka esmu nomiris jau - guļu kaulu kambarī zārkā. Un ja viņš netic, lai nāk apskatīties."

Labi, Juris kaulu kambarī guļ, guļ (kambaris bija meža vidū), te pašu laiku divpadsmit laupītāji nosituši bagātu kungu, nolaupījuši seši tūkstoši rubļu naudas, zelta gredzenu un nāks šinī kaulu kambarī laupījumu izdalīties. Ienāk, sāk dalīt, naudu izdala viegli, bet gredzenu nekā nevar. Nu tiepjas, tiepjas - viens grib, otrs grib, te uz reizi vecākais laupītājs saka, uz Juŗa zārku rādīdams: "Kas šo zārku ar lielo cirvi vienā cirtienā pārcirtīs, tam lai paliek gredzens!"

Tā mans Juris noprot: labi nebūs! - speŗ vāku vaļā un kliedz: "Vai jūs, negantie prauli, ne miroņus vairs mierā neliksit! E, miroņi, ceļaties augšā, tiem vajaga mācības!"

Laupītāji, to padzirdējuši, nedabūja ne krustu aizmest. Aizspruka pa kaklu, pa galvu taisni mežā iekšā, atstādami naudu un gredzenu turpat. Nu Juris bij laimīgs bez gala, nu gramsta naudu, nu sēž uz zārka malas, nu skaita, nu gudro - nezin pats ko būtu izdarījis.

Uz reizi ienāk Jānis: "Ko tu te dari? Atdod manu mārku!"

"Ai, Jāni, še nu trīstūkstoši tev, trīstūkstoši man - to mums pats Dievs piešķīra svētdienas dienā!"

Labi, Jānis paņem trīstūkstoti tencinādams un prasa atkal: "Bet nu atdod man mārku, divreiz septiņas verstes divreiz esmu nostaigājies pēc viņa, vai vēl mani staidzināsi?"

Juris saka: "Tu tikdaudz jau esi dabūjis, ko vēl gribēji?"

"Ne tā!" Jānis saka, ,,tagadin teici, ka tos tūkstošus esot Dievs devis, un tu taču tad vēl nekā man neesi atdevis!"

Tā viņi tur ķildojās, ķildojās, kamēr iesāka plūkties.

Bet laupītājiem bija savas naudas diezgan žēl. Viņi sagudro: tam drošākajam būtu jāiet atpakļ apskatīties, vai tur daudz miroņu sacēlušies. Labi, drošais aizlien prātīgi, prātīgi un dzird pa iekšpusi lielu burkšķi. Bet viņš vēl neliksies mierā, līdīs pie lodziņa pažūrēt, cik īsti miroņu tur ir.

Pielien, bāž galvu pa lodziņu iekšā un redz, ka tur briesmīgi kaujas un par mārkām vien runā. Un tiklīdz šis galvu labi pabāzis, tā viens viņam norauj cepuri: "Še tev tā cepure tās mārkas vietā!"

Laupītājs, nabadziņš, briesmīgi sabijies, skrien elsdams, pūzdams atpakaļ pie citiem un stāsta atspēries: "Ak tu brīnumi, cik tur miroņu bija sacēlušies! Briesmīgi pulku! Tik daudz, ka mūsu nauda katram tikai pa mārkai iznāca un ir tad vēl viens bez mārkas bij palicis. Tam notvēra to pašu manu cepuri un iegrūda, lai apmierinātu.

Piezīme. Tādu pašu pasaku uzrakstījis Upītis Gatartiešos, Brīvzemnieka krājumā. L. P.