2. A. 1654. Pogu Jānis, Bechmanis, Bramberģos. LP, VI, 887 (132, 2).

Reiz dzīvoja nabaga vīriņš bagāta saimnieka pirtī. Un tas gadījās, ka viņam bērns bija jākrusta, bet nebija ne plika graša pie dvēseles, ko mācītājam dot. Bagātais saimnieks tad aizdeva 7 zeseŗus, kā var bērnu nokrustīt. Vīriņš domāja: "Tas nu ir labi!"

Bet nebija vis labi. Pēc nedēļas saimnieks pirtī šurp: "Atdod manus zeseŗus!"

Par laimi vīriņš tai brīdī gadījās gultā un tādēļ izmelojās šoreiz, kā varēdams, teikdamies par slimu, nevarējis nopelnīt, lai pagaida vēl nedēļu! Paiet nedēļa, labi zin: saimnieks nāks pakaļ - naudas nava, ko nu? Sadomā: apģērbs mirstamās drānas, uzkāps pirts augšā un iegulsies zārkā par mirušu.

Jā, pareizi - nav labi pusdiena - saimnieks naudai pakaļ: Kur vīrs?"

" Sieva brīnās: "Vai tad jūs to vēl nezinat? - Vīrs miris, guļ jau zārkā pirts augšienē."

Saimnieks netic: "Tas ir nieki!" un kāp mironi raudzīt. Uzkāp - miris vien ir: baltā palagā ietinies, balta cepure galvā, rokas krustiem, viss pēc miroņa, tikai ģīmis vien nava pēc miroņa. Tas pēc dzirnavnieka ar miltiem balts apputējis, apbārstīts - kas to nu var zināt? Lai pēc miroņa bāls izskatītos, tāpēc tie milti. Tā saimnieks atklāj palagu, paņem rudzu rogu un velk mironim gar lūpām, lai zin, vai ir maizi ēdis šodien. Velk vienreiz, šis jau lūpas sašķoba: velk otrreiz, trešreiz, sāk lūpas berzēt un ceļas dzīvs augšā: lai pagaidot vēl vienu nedēļu zeseŗus!

Paiet nedēļa, nu vīrelis rīkosies gudrāki. Ierakās kapos un pieteica sievai, lai sakot: viņš aprakts, sen miris. Jā, un tā nu sīkstais zesernieks klāt atkal: "Kur vīrs?"

"Vīrs kapos, sen aprakts, sen miris!"

"Ai, ai! un tad patiesi vienreiz nomiris! Nu, vai zvanīja arī, kad glabāja?"

"Kur tad pazvanīsi, kad nebija naudas?"

"Nu tad man mudīgi jasteidzās nelaikis apzvanīt!"

To teicis, saimnieks nogāja pie vīreļa kapa un sāka dūkt: "Bim, bam, bim, bam!"

Kapam tikai plāna zemes kārtiņa bija uzbērta pār skujām, zariem un vīrelis apakšā domāja: "Tas ir trakais kaimiņa vērsis, kas tur atskrējis bauŗot. Kad tikai neuzkuļas uz kapa un nekrīt ar visām zemēm man uz galvu - labāk šaušos augšā."

Izšāvās no kapa, ieskrēja saimniekam taisni krūtīs: lai pagaidot vēl nedēļu!

"Tā, jā, bet nevajaga blēņoties un slapstīties!"

Paiet tā nedēļa atkal, vēl nav nopelnīti septiņi zeseŗi. Ko nu? Nu noies uz miroņu kambari, iegulsies vienā zārkā un liek sievai teikt, ka nu patiesi nomiris ar visiem papēžiem.

Bet saimnieks tev nu vairs ticēs, iet atkal uz miroņu kambari pakaļ. Tomēr pa tām starpām vīrelim miroņu kambarī vedās labi. Trīs slepkavas - tikko bij aptumsis - ienāca naudu skaitīt, nodalīja vienādi trijās čupās: katram sava čupa. Bet par nelaimi viens dalderis bija pārāki. Kam tas? Viens gribēja, otrs gribēja. Slepkavas iesāk ķildoties. Beidzot nospriež tā: kas to un to zārku vienā cirtienā ar zobinu pārcirtīšot, tam dalderis palikšot. Vīrelis, to dzirdēdams, sabijās: "Nu jau gals man klātu, pārcirtīs krustiem pa vidu!" un sāka kliegt: "Ne miroņiem vairs nedod miera tie rezgaļi!"

Slepkavas par tādu kliedzienu tā pārbijās, ka atstāja naudu zemē un prom. Patlaban ienāca pēc tam arī saimnieks un redz: šis nava vis miris, skaita naudu. Bet vīrelis nu lec priekā saimniekam pretim: "Nāc, nu nāc, mans zeseŗu gribētājs! Še tev viņi ir!"

Atdeva septiņus parāda zeserus, bet citu naudu nezināja, kur sabērt. Te pacels acis: viens žūr pie lodziņa. Tas bijis viens slepkava, kas atnācis klusām atpakaļ skatīties, kur nauda likusi. Tā mans vīrelis krapt! norauj žūrētājam cepuri no galvas, sabeŗ naudu tanī pašā un stiepj mājā. Nu vīrelis bija vienādā bagātībā ar bagāto saimnieku.