3. A. 1654. J. Bankins «Šis un tas». I, 1872, 53.

Nabaga pirtniekam piedzem sievai dēliņš. Tam nekautkā nav pie rokas, un viņš nemaz nezina, kā iesākt, lai bērns tiktu pie vārda. Viņš aiziet pie sava nāburga, kas bija bagāts vīrs, un lūdzās, lai šis tam aizdodot četrus zeseŗus, ar ko krustības iztaisīt, un turklāt lūdz viņu pašu kūmās.

Nāburgs par to ļoti priecīgs, ka viņu lūdz kūmās, un saka uz šo: "Labprāt, mīļais kaimiņ, tev aizdošu jeb palienēšu, bet uz cik ilgu laiku, vai uz mēnesi, vai gadu jeb vēl ilgāki?"

"Tikai uz divi nedēļām, mīļais kūm," tas atbild.

Krustības nodzeŗ, divas nedēļas paiet, bet pirtnieciņam naudas nav ko atlīdzināt. Tas labi zinādams, ka nāburgs nāks pēc naudas, apģērbas baltās drēbēs, ieguļas gultā par līķi un piesaka sievai, ka lai sakot nāburgam, kad tas nākot: šis esot nomiris. Nāburgs, tur nonācis, prasa sievai, kur nu vīrs esot. Tā atbild, ka viņš guļot nomiris gultā. Viņš iet pirtī, apskatās un redz, kā nomiris, tā nomiris. Aizejot vēl saka uz to: "Guli nu, mans mīļais nāburgs, lai Dievs mielo tavu dvēsli, es vairs nekā no tevis neprasu."

Šis aiziet gan no pirts un liekas projām aizejot, bet griežas atpakaļ, danāk pie kambartiņa durīm, kur pirtniekam visa nabadzība stāvēja iekšā, rakš kā cūka un grūstas ap tām. Mironam panākas žēl, ka cūka duris neatgrūž, un tam visu maizīti un citu ēdamo neapēd; tas lec no gultas laukā kliegdams: "Uš, uš! ka tevi piķiš ārā!"

Nāburgs tam nāk pretī, un ierauga šo dzīvu. "Labdien', mīļais kūm! kam tu tā darīji? Es jau parādu tev tagad vēl nemaz neprasu; kad tev nauda ir, tad maksā, kad nav, lai vēl stāv!"

Bet laiks drīz paiet un šim atkal naudas nav ko maksāt. Ko nu bija darīt? Tas aiziet uz kapsētu, izrok kapu, ielaiž tur zārku, pārliek kādus kociņus un skujiņas tam pāri, samet smilšu gubu virsū un atstāj tādu mazu caurumiņu virsū vaļā, pa kuŗu pats tur ielien. Pēc nobeigtām divi nedēļām nāburgs atkal klāt un prasa sievai, kur vīrs. Tā atbild: "Viņš nu tiešām nomiris un gul kapsētā."

"Ak skāde! kam tu tā darījusi?" tas saka; "kam tu viena pati manu kaimiņu paglabājusi? Parādi man to vietu, kur tas aprakts, es viņa kapu labprāt gribētu redzēt."

Sieva viņu aizved un pieved pie kapa. Nomiris un riktīgi aprakts, ko tur vairāk darīs? Tas aizejot atkal saka: "Guli nu, mans nāburgs, lai Dievs man to atdod, ko tu man parādā!"

Tas nu aiziet, bet vakarā nāk atpakaļ un nostājās pie kapa, bļauj kā govs, bauro kā vērsis, rūc kā cūka, rej kā suns un vēl mādās dažu-nedažādi. Gulētājam kapā panākas bailes, ka tur tik daudz kustoņi sanākuši, ka šie tur nesāk staigāt un skraidīt par viņa kapu un šo tiešām dzīvu neaprok. Tāpēc tas izlec no zārka un izlien pa caurumu no kapa un tik vien izsaucās: "Ka tevi vilks ārā!"

Bet nāburgs tam nāk pretī runādams: "Labvakar', kūmiņ! Kam tu nu atkal tā darīji? Es parāda tev vēl pavisam neprasu. Es tev jau sacīju, kad tev ir, tad maksā!"

Pirtnieks atkal apsolās pēc divi nedēļām atlīdzināt; bet tās drīz paiet un tam nav un nav naudas. Viņš nu paņem baznīcas atslēgu, iet baznīcā, tad ielien pagrabā, kas apakš baznīcas bija. Tur senākos laikos līķi bija glabāti, un vēl tagad daudz zārku stāvēja. Tas nu ieguļas kādā zārkā paša pagraba vidū.

Bagātais atkal viņu grib redzēt, kur tas palicis. Viņš ņem baznīcas atslēgu, aiziet turp un meklē pa baznīcu un pagrabu, bet savu kaimiņu nekur neatrod. Tas zārkā gulēdams, gan labi dzird, ka tas caur baznīcu aiziet un duris aizslēdz. Bagātajs vis neaiziet uz māju, bet notupas ārpusē pie caurumiņa, klausās un skatās pagrabā. Ap pusnakti tur sanāk daudz vellu un sāk skaitīt naudu. Pirtnieks dzirdēdams naudu skanot, speŗ ar kājām zārkam vāku nost; velli, no tā sabijušies, visi aizbēg. Pirtnieks viens pats palicis, saka: "Ak, kas te naudas! Tagad pusi no tās dodu savam nāburgam."

"Es šepat esmu," tas atbild pa caurumiņu: "dod tik šurpu!" Pie naudas šķiršanas tiem vēl strīdus sanāk; pirtnieks labprāt dod pusi, kā solījis, bet bagātais paģēr, lai tas no savas tiesas šim atdodot vēl četrus zeseŗus, ko viņu reizu aizņēmies.

Kamēr šie nu tā strīdas, tamēr velli ellē sarunājas, ka vajagot iet lūkātu, cik tur viņu esot, t. i. to mironu. Tie stellē savu sulaini uz pagrabu baznīcas apakšā. Šis, danācis pie cauruma, iebāž galvu tur un klausās; viņš dzird strīdoties par "četriem".

Pirtnieks ar bagāto kaimiņu, naudu izšķīruši, iet pie cauruma un grib līst ārā; tie grābstīdami pēc cauruma, ķeŗ ar roku un norauj vellam cepuri. Vellu sulainis rikšis vien uz elli prom, un stāsta citiem velliem: tur viņu tik daudz esot, kad visu naudu izšķīruši pa "četriem", tad vienam vēl pietrūcis, un tas norāvis šim cepuri.