4. A. 1654. V. Krieviņš no 65 g. v. Annas Krūzes Daugmales pag.

Reiz dzīvojuši divi kaimiņi, viens bijis bagāts, bet otrs nabags. Nabadzīgais kaimiņš no bagātā aizņēmies divus zeseŗus naudas un apsolījies to pēc zināma laika atdot. Noteiktais laiks drīzi pienācis, bet nabaga kaimiņam naudas nav bijis. Bagātais kaimiņš nabagam nav licis nekur miera. Nabaga vīrs nav varējis no bagātā nekur dabūt patvērumu un tāpēc teicis, lai sieva viņu iezārkojot un pasakot bagātajam kaimiņam, ka viņš esot nomiris. Drīzi bagātais kaimiņš atnācis uz nabaga mājām un prasījis, kur palicis nabaga kaimiņš. Nabaga sieva atbildējusi: "Vai tad jūs neko nezinat? Viņš jau ir nomiris un guļ zārkā."

Bagātais teicis: "Nu parādiet man arī viņu, lai es nodziedu viņam kādu dziesmu!"

Nabaga sieva parādījusi arī savu vīru. Bagātais piegājis pie zārka un teicis: "Kaimiņ, kaimiņ, celies nu augšā, vai tad tev nu jāmirst nost par diviem zeseŗiem? Celies augšā un iesim!"

Nabaga vīrs arī piecēlies no zārka un nu gājuši abi ar bagāto projām. Drīzi bagātais uzbāzies atkal nabagam, lai atdodot viņa divus zeseŗus. Nabags licis, lai sieva sacep labi daudz maizes un ierok viņu zemē. Sieva arī tā izdarījusi. Lai vīrs zemē nenoslāptu, tad ietaisījuši tādu stobriņu, kur gaisam pieplūst. Bagātais atnācis atkal pie nabaga sievas un prasījis, kur ir viņas vīrs. Sieva atbildējusi: "Vai tad jūs neko nezinat? Viņš jau ir sen nomiris un aprakts."

Bagātais teicis: "Nu tad parādiet man viņa kapu, lai es pielūdzu par viņu Dievu!"

Sieva arī parādījusi bagātajam sava vīra kapu. Bagātais piegājis pie nabaga kapa stobriņa un sācis kārpīties. Nabags to pamanījis un teicis: "Paliec mierā, maita! Neapgāz manu stobriņu!"

Nu bagātais atkal teicis: "Kaimiņ, kaimiņ, celies augšū un iesim! Vai tev divu zeseŗu dēļ jāmirst nost?" Nabags arī piecēlies no kapa un abi ar bagāto aizgājuši.

Pēc necik ilga laika bagātais sācis prasīt atkal nabagam savus divus zeseŗus. Nu nabagais aizgājis uz kapiem un iegūlies līķu pagrabā vienā zārkā, lai bagātais domātu, ka šis nomiris. Bagātais dabūjis zināt, ka nabags jau nomiris un guļ līķu pagrabā, arī aizgājis uz līķu pagrabu un iegūlies otrā zārkā, nabagam blakus. Tā viņi nogulējuši abi tanī dienā līdz vakaram. Nakti, ap pulksten divpadsmitiem, pagrabā sanākuši daudz vīri, tie bijuši laupītāji. Viņi sākuši uz zārkiem ēst, dzert un skaitīt naudu. Te uzreiz ārā atskanējusi ratu dārdoņa. Visi vīri izskrējuši no līķu pagraba laukā un metušies uz dārdoņas pusi, kur braucis kāds kungs. Laupītāji braucēju nosituši, paņēmuši viņa zelta pulksteni, palaiduši zirgu, lai iet tālāk, un paši aizgājuši atkal uz līķu pagrabu. Nu viņi sākuši atkal skaitīt naudu: "Tas tev, tas man; tas tev, tas man," bet beigās sākuši strīdēties, kam piederēs tas zelta pulkstens. Te uzreiz viens iesaucies: "Kas ar manu zobenu uz vienu cirtienu varēs pārcirst šo jauno zārku, tam pulkstens piederēs." Jaunajā zārkā gulējis nabaga kaimiņš. Viņš &127;oti nobijies un tāpēc cēlies ar troksni augšū un kliedzis: "Juri, Jāni, Pēteri, celieties augšū un pārmāciet šos pagānus! Ne nomirušiem vairs miera nebūs gulēt!"

Laupītāji domājuši, ka miroņu ir ļoti daudz, un tāpēc visi aizbēguši. Nu nabaga vīrs ar bagāto sākuši skaitīt laupītāju atstāto naudu: "Tas tev, tas man; tas tev, tas man," bet beigās bagātais vēl teicis nabagam: "Kaimiņ, kas tad vēl būs ar tiem diviem zeseŗiem?"

Vienam laupītājam bijis naudas ļoti žēl, tas iebāzis galvu pa pagraba lodziņu iekšā un lūrējis. Nabaga kaimiņš to ieraudzījis. norāvis laupītājam cepuri no galvas un, atdodams to bagātajam, teicis: "Tas tev, kaimiņ, par tiem diviem zeseŗiem!"

Laupītājs, to redzot un dzirdot, ļoti izbijies, aizskrējis pie citiem laupītājiem un teicis: "Ko mēs, brālīši, tur vairs varam darīt? Mūsu bija tik daudz un tad mums vēl naudas visiem bija diezgan; bet viņiem, ar manu cepuri vēl klāt, iznāk tikai divi zeseŗi katram."

Nabags un bagātais, ar parādiem izlīdzinājušies, nu gājuši mājā un dzīvojuši laimīgi.