Laupītāji līķu kambarī.

Dzeivuoja divi bruoļi: Andrivs un Juoņs. Andrivs beja nabogs un Juons boģuots. Andrivam pītryuka naudas un jis guoja pi sova bruoļa Juoņa aizjemt. Bruoļs arī īdevja, tik ar taidu nūrunu, ka nūteiktā laikā atdūt paruodus. Dreiži paguoja tys laiks un nu vajadzēja atdūt.

Andrivs aizguoja pi sova bruoļa, lyugt pagarinuot ilguok tū laiku. Juoņs arī nūteicja ilgok tū laiku. Paguoja tyswlaiks; bet Andrivs naīt pi sova bruoļa. Un kad bruoļs Juoņs atguoja pēc naudas, jis pasacēja uz sīvu, lai jei sokūte, ka es nūbraucis peļņī, bet pats aizguoja uz cīmiņu. Tai ari izzadevja šū reiži bruoļi nūmuonīt. Pēc eisa laika Juoņs apsajēmja apcīmuot sovu bruoļi Andrivu vēļ reizi. Andrivs šūreiz apsametja slyms, un kad bruoļs atguoja, viņš lyudzjās, lai tys pagarinoj, kamār viņš byus vasals Šūreizi izguoja taipat. Trešū reizi Andrivs pasataisēja par nūmyrušu: nūsavylka plyks, apsavylka ar boltū pologu un ntsaguļa uz beņča. Atguoja Juoņs. Sīva aizskrējuse, jau nu gobola pastuostēja, par sovu veiru, ka tys nūmyra. Juoņs īguojā kambari un pīgryudja Juoņam rūkas pi kuoju pādu, kuras Andrivarn beja kutīgas. Nūmiris cylvāks īsasmēja. Juoņs sacēja: "Tai nu, bruoļ, navajag dareit!"

Andrivs arī saprota, ka nav lobi darējis; un suoka bruoļi lyugt, lai pīdūd šū reizi paruodus. Juoņs arī apsažāluoja un nūlyka vēl leidz zynomam laikam moksuot. Andrivs napaspēja pīpelnīt, kad jau vajadzēja ar sovu bruoļi rēkinuotīs, un šūreiz izdūmuoja citu vilteibu. Kapleičas pogrobā izmeklēja škierstu un; īleidis grobā, gulēja par nūmyrušu. Sīvai pasacēja, lai viņa soka, ka jau Andrivs asūt nūmirs un paglobuots. Juoņs atguoja vēļ uz Andriva muojom un sīvai vaicoj: "Kur tad Andrivs?"

Sīva atsoka: "Jau muns veiriņš nedeļu guļ kopā."

Pēc runuošanas Juoņs guoja uz pogrobu vārtūs, vai īleida pa lūgu vydā, bet te par ūtru lūgu redz, ka atīt uz viņu četri slapkovas. Viņš nu bailes īskrēja koktā un stuov. Sakuopja vysi vydā, īnesja arī zalta mucu, bet paši navarēja sadalīt zalta gobola. Vīns nu tūs īsaucja: "Kas atgrīzs rūku tam tālam; tys pajems zalta gobolu!"

Vīns arī guoja uz Juoņi, kurs treisēja kai lopa. Viņš tūmār uzklīdzja: "Dzeivī, nūmyrušī, ceļitīs!"

Te Andrivs padzierda sova bruoļa bolsu, tyuliņ nu škiersta uorā. Laupītuoji apstulba un vysi nu bailem aizbāga. Pēc atsajēgšonas bruoļi sadalēja zalta mucu un cytas montas uz pusem. Nu šuo laika viņi dzeivuoja, kai eistynī bruoļi.