2. A. 1654. Fl. Ankipāns Ludzas apr., Michalovas pag.

Dzeivuoja treis bruoļi: divi gudri, trešais bruoļs muļkis. Jūs

tāvam beja treis vērši. Tāvs mierdams izdalēja šūs vēršus sovim dālim: Kad tāvs beja nūmiris, tad muļkis vedja sovu vērsi puordūtu. Agri nu reita jis sasataisējuos vest vērsi, kurs beja juovad par mežu. Kad jis vērsi beja īvedis dziļi mežā, tad suoka lels vējs pyust, ka kūkim zori šveikstēja. Muļkam izaklausēja, ka tur ļaudis runoj. Tad jis klīdzja: "Pierksit vērsi?"

Vējs šveikst, jam pīsaklausīja, ka atbiļd kaut kas, ka pierksim. Tagad jis vēļ klīdzja: "Cik moksuosit?"

Jam pīsaklausējuos, ka vējs atbild: "Symtu rubļu."

"A kad nauda?"

"Par nedēļi!"

Jis vērsi pīsēja pi kūka un nūguoja uz muojom. Tikkū jis īguoja muojuos, nu jo vaicoj: "Puordevi vērsi?"

"Puordevu."

"Cik pajēmi."

"Symtu rubļu."

Kad nauda?"

"Par nedeļi."

Izzynuojuši šū bruoļi, beiguši runuot. Vacuokois bruoļs pajēmja sovu vērsi un pīsēja pi tuo pat kūka. Jam tai pat lopu čaukstinis atbildēja, kai muļkam. Trešais sovu vērsi arī nūvedja uz mežu. Puordzeivuojuši nedēļu, vysi treis bruoļi devjās uz mežu pēc naudas. Nūguojuši atroda vysus treis vēršus nadzeivus guļūt pi kūka. Jin nūguoja uz muojom, atnesja luopstas un suoka rakt tur pat dūbi, kur gulēja nadzeivī vērši. Rūkūt jt atroda zalta kotlu. Vēršus salyka izroktajā dūbī, pajēmja naudu un nūguoja uz muojom. Tur naudas beja tik daudzi, ka navarēja pat saskaitīt. Divi bruoļi muļki nusyutīja uz popa pēc sīka, ar kū naudu izmērīt. Jī pīsacīja, lai nasoka, ka naudu mērēškūt, bet lai pasoka uz popa, ka rudzus mērēškūt. Nūguojs pi popa un soka: "Pop, pop, īdūd man sīka!"

"A kū mērēsit?" pops vaicoj. "Rudzus," atsoka muļkis.

"Rudzi vēļ nav pļauti, kū tad mērēsit? Sīka nadūšu." Muļkis nūguoja uz muojom bez sīka. Muojuos voicoj nu juo, par kū sīku naatnes.

"A kai tad varu atnest, ka nadūd pops? Jis soks, ka rudzi vēļ naasūt pļauti."

Ūtru reizi jū syuta uz popu un, lai soka, ka mērēškūt mīžus. Otkon pops nadūd jam sīka, ka mīži tikkū vuorpuojūt. Jis otkon īt uz muojom un soka nūguojs, ka pops sacējs, ka mīži tikkū vubrpuojūt. Trešū reizi nūguoja uz popu un pasacīja, ka lynus mērēškūt. Pops jam nadūd sīka, jo lyni tagad tik vēļ zīd. Catūrtū reizi jū nusyuta uz popu, lai jis soka, ka naudu mērēškūt. Nūguojs pi popa un soka: "Pop, pop! Īdūd sīka!"

"Kū vēļ mērēsit?" "Naudu," atsoka muļkis.

"Jo naudu, tad īdūšu stipru sīku. Es ari nūbraukšu uz jyusim maņ īdalēsit kaldu sīku naudas. "Tikkū muļkis nūguoja ar sīku uz muojom, pops sajyudzja zyrgu un laižuos braukt už jīm, lai jam naudas īmērej. Muļkis nūguoja uz muojom, pajēmja dzeļza pīstu, izkuopja uz jumta, lai popu nusit. Tikkū pops beja pījuojs pi kula, muļkis kai laidja ar pīstu jam taisni uz golvas, te uz reizes jū nusyta. Bruoļi izdalējusi naudu, dzeivuoja zali.