3. A. 1654. V. Barkovskis no J. Pleikša Sakstagala pag.

Vīnam tāvam beja vīns dāls duraciņš. Jis nikuo nastruoduoja, tikai staiguoja pa pasauli, lasīdams maizi. Vīnu reizi jis nūīt uz pazeistamū sābri. Sābris soka: "Tu taida boguota tāva dāls, it tu vēļ staigoj pa pasauli maizi lasīdams."

Sābris jū izlomoj un jam nikuo naīdūd. Tai tys duraciņš aizīt tuoļuok un īīt pi vīna saiminīka un paprosa maizis. Tys jam īdūd pus kukuļa maizis. Duraciņš staiguodams pa pasauli, pīlosa ielu kuli maizis, un atīt uz sātu. Tāvs suoka jū lomuot: "Kai tev, dēls, kauna nāasama, staiguot pa pasauli un prasīt maizis?"

Bet duraciņš jam atbild: "Munai sīvai nabyus kuo est, dēļ tuo es staiguoju lasīdams maizi."

Tāvs jam soka: "Paļdīs Dīvam, vysa asams gona, tu kai duraks staigoj pa pasauli, lasīdams maizi."

Tai dāls nu tāva nūbāg un pi vīna saiminīka pazajam par puisi dzeivuot. Jis tī dzeivoj, dzeivoj i saslymst. Tai jis pi saiminīka navar struoduot. Tai saiminīks jū padzan pa ceļu. "Lobuok tu ej pa ceļu, nakai te sliņkoj."

Tai duraciņš aizīt prūjom, īt īt - īdams atrūn lelu naudas moku. Jis nazyna, kū darīt ar tū naudu, aizīt pi vīna saiminīka i runoj: "Es nazkū atrodu uz ceļa. Nazynu, kas tys ass."

Saiminīks jam soka: "Tei ir nauda."

Tai duraciņš mudri izskrīn nu ustobas uorā un suoc īt uz sātu. Jis īt, īt un īīt lelā mežā un tur atrūn lelu gobolu zalta. Jis palīk prīcīgs un atīt uz tāva sātu&127;. It ustobā un tāvs suocs vaicuot&127; "Nu dāls, kur ta tu biji itū laiku staiguojis?"

Šis staiguojis maklādams laimes. Staiguodams šis atrodis daudzi naudas un nazyns, kū darīt ar jū. Tāvs suocs prasīt, lia paruoda naudu. Tai dāls izvalk paprīšķu naudas moku ar naudu. Bet vēļ šam asams zalta naudas gobols. Kurs ass cīši gryuts, ka ar vīnu pierkstu navarams pacelt. Tāvs suocs dālu žāluot: "Lobi, dāls, ka tu taids boguots."

Tai dāls tāvam atdūd sovu vysu naudu. Tāvs par tū naudu nupierk skaistu ērzeli. Tad aizvad sovu dālu uz skaistu meitu svuotūs. Jis sasvuotoj sev meitu. Un par divejas nedeļas sataisa kuozas.