4. A. 1654, 1600. Vasīlnieks ar K. Otu Nogalniekos. LP, V, 313 (138, 4).

Vienreiz dzīvoja trīs brāļi: divi gudri, viens muļķis. Un tie gudrie brāļi gribēja dzīŗas turēt; bet nebija tik daudz bļodu, tādēļ aizsūtīja muļķīti salūgt bļodas pa kaimiņu mājām. Muļķītis aiziet un sadabū divi duču. Bet iesienamā nebija paņēmis līdz: nekā pārnest bļodu kaudzi. Beidzot darījis tā: izsitis visām bļodām caurumus dibinā, sabāzis uz mieta virknē un pārnesis pa muguru itin viegli. Bet gudrie brāļi muļķīti sapēra par to un iedzina bez vakariņām aizkrāsnē gulēt.

Otrā dienā viņi raidīja muļķīti sāli pārnest. Muļķītis samangoja veselu kuli sāls un steidzās palēkdams mājā. Bija jātop pār upi, un tur pie upes laka divi suņi. Viņš vaicāja suņiem: "Kā varat tādu saldu ūdeni lakt?"

"Jāvar! Kas tad mums sāli dos?" suņi atbildēja. "Kas jums dos? Es jums došu!" un iebēra sāli upē. Mājā gudrie vaicāja: "Vai pārnesi sāli?"

"Nesu gan, bet redzēju suņus saldu ūdeni lokam, piebēru tiem sāls tiesu un tā izņēmās viss."

Nu gudrie atkal sapēra muļķīti un ietrieca bez vakariņām aizkrāsnē gulēt.

Trešā dienā gudrie sarunājās: "Vai tad muļķītis tiešām nevar mums nekādu labumu padarīt? Dosim lielo vērsi, lai ved tirgū pārdot."

"Labi, muļķītis saitē paņēma vērsi un veda pārdot. Bet tai dienā bija aplam vējaiņš laiks. Muļķītim bija jāiet caur bērzu birzi un tur vecs bērzs vējā cīkstēja. Viņš domāja: "Kas tā cīkst un kaulējas, tas jau pircējs ir."

Un neko vairāk - prasīja: "Cik dosi par manu vērsi? Vai būs sešdesmit rubļu?"

Bērzs atkal iecīkstējās. "Ak tā! tad dosi gan!" Bērzs atkal iecīkstējās.

Ak tā! tad tev šodien naudas nav; bet vai rītu - jā?" "

Bērzs atkal iecīkstējās.

"Labi, tad tā paliek. Še tev vērsis, rītu nākšu naudai pakaļ." Muļķītis piesēja vērsi un pārgāja palēkdams mājā. Gudrie vaicāja: "Kur nauda?"

Tā un tā - rītu, rītu. Bet gudrie sapēra muļķīti un ietrieca bez vakariņām aizkrāsnē gulēt.

No rīta muļķītis paņēma cirvi un gāja naudai pakaļ. Nu bija rāms laiks un bērzs vairs necīkstēja. Gan muļķītis izpukojās: Kā tad! nu šim mute cieta, kad nauda jādod. Vakar nespēja ne atklausīties!"

Bet bērzs nepīkstēja ne vārda - rājies, cik gribi. Nu, ja tā tā lieta, cirtīs bērzu nost. Cērt, cērt - bērzs nogāžas un no dobuma izveļas liels naudas pods.

"Ā! tā jau domāju, ka aizmaksās," muļķītis pasmējās un nesa podu mājā. Bet ceļā satika mācītāju, tas vaicāja: "Ko tur nesi tik smagi?"

Naudu nesu!" "

Noskaiti man arī kādu pusi."

"Blēņas tur vēl skaitīt - še viss, ja tā gribi!"

Labi, - atdeva naudas podu un pārgāja tukšā. Gudrie jautāja: "Vai dabūji naudu?

"Dabūju!" "Kur palika?" "Mācītājam atdevu!"

"Ak tu muļķis tāds! ak tu&127; &127;muļķis tāds! un kā tu rītu eji mācītājam atprasīt naudu. Ja neatdod ar labu, ņem ar jaunu! Bet tagad ej aizkrāsnē bez vakariņām gulēt."

Rītā muļķītis noiet pie mācītāja: lai atdodot vakarējo naudu! "Man vakarējās naudas nav, man tikai šīs dienas nauda."

To dzirdēdams, muļķītis domāja: viņš negrib atdot! un nosita mācītāju. Tad paņēma viena rokā naudas podu, otrā mācītāju un aizgāja pie brāļiem. Bet brāli sabijās: "Vai, trakais, ko nu esi padarījis? Mācītāju nositis! Raksim viņu pirtī apakš lāvas, lai neviens nedabū zināt, kur mācītājs palicis."

Gudrie apraka mācītāju pirtī apakš lāvas. Bet mācītāju muižā rīkoja lielas bēres un saaicināja pasauls &127;aužu, lai saklaušinātu no bēriniekiem, kur mācītājs būtu palicis; arī gudrie brāļi aizgāja bērēs, bet muļķīti tīšām neņēma līdz.

Tomēr, kad bēres bija jau lielajā, kad visi ēda un dzēra, tad neaicinātais muļķītis itin piepēši arī ieradās un pārmeta bēriniekiem: "&127;st un dzert, to mākat visi, neskubināti; bet mācītāju sist - neviens."

To dzirdēdami, bērinieki saklupa muļķītim apkārt, taujādami: "Diezin, vai tu nezini, kur mācītājs palicis, tā runādams?"

"Kā tad es nezināšu? Pats taču nositu viņu un paraku pirtī apakš lāvas."

Tagad gudrie brāļi tīri pārbijās, bet viņi bija manīgi diezgan. Kamēr citi muļķīti klaušināja, šie ātri, ātri pārsteidzās mājā, nokava āzi, izņēma mācītāju no lāvas apakšas un nolika āzi tai vietā. Sanāca meklētāji; muļķītis sāka rakt un uzraka ragus. Nu muļķītis jautāja: "Vai jūsējam bija ragi?"

"Nē, ragi nebija."

Muļķītis atkal raka un uzraka četras kājas; viņš jautāja: "Vai jūsējam bija četras kājas?"

"Nē, četras kājas nebija."

Muļķītis atkal raka un izraka visu āzi; viņš jautāja: "Vai jūsējs izskatījās tāds, vai neizskatījās tāds?"

"Nē, viņš neizskatījās tāds!" visi atteica un aizgāja.