5. A. 1654, 1600, 327, 328. J. Grīnberģis Mežotnē. LP, V, 309 (l, 3)

Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs mirdams atstāja katram dēlam pa vērsim. Gudrie tūliņ pārdeva savus vēršus, bet muļķītis nepārdeva. Reiz brāļi gāja mežā malku cirst. Muļķītis domāja: "Ko es atstāšu vērsi mājā? Vedīšu mežā līdz, lai paēd."

Labi, gudrie brāļi aizgāja ātrāki un muļķītis ar vērsi līda nopakaļus. Bet ceļā viņš dzirdēja čīkstam koku. Tūliņ vaicāja tam kokam: "Ko tu čīksti? Vai gribi manu vērsi pirkt?"

Koks neko, tikai čīkstēja un čīkstēja. Tad muļķītis piesēja pie čīkstētāja vērsi un gāja tāļāk. Vēlāk atnāca skatīties, ko vērsis dara, bet vērša vairs nebija. Nu sašuta par koku un dusmās cirta viņu nost. Bet nebija aizcirtis ne līdz pusei, te sāka no koka dobuma nauda birt. Muļķītis tīri sabijās un skrēja brāļiem pateikt, kas noticis. Gudrie brāļi tūdaļ saraudzīja maisu, sajūdza zirgus, sakŗāva naudu vezumos un veda mājā. Bet viņiem piestājās vecs vīriņš, vaicādams: "Ko labu vedat, dēli?"

"Mālus vedam!" gudrie atteica.

"Nekā, dēli - nevajaga melot. Jūs vedat manu naudu, to nevaru vēlēt."

Bet gudrie labi saduņķēja veci un iegrūda gŗāvī. Mājā pārbraukuši, tie izdalīja naudu trijās daļās: paši paturējuši divas daļas, muļķītim atdevuši vienu daļu. Tomēr muļķītis nezināja, ko ar savu naudu iesākt, ko darīt. Viņš labāk aiznesa mācītāja dārzā un izsēja tur kā daždien graudus. Bet mācītāja māte, to redzēdama, gribēja naudu salasīt. Muļķītis gan biedināja: "Nelasi!"

Šī lasa un lasa. Nu, kā neklausa - ņēmis nosist māti. Mājā gudrie brāļi vaicāja: "Muļķīti, ko tu tai dārzā tur locījies?" "Nelocījos, ne. Iesēju naudu un nositu mācītāja māti!"

"Ai! ko tu esi izdarījis! Tad mums jābēg."

"Bēgsim arī!" muļķītis atteica, "bet ņemiet mani arī līdz." "Nē, tevi baidāmies ņemt, mēs bēgsim divi vien."

Bet kamēr gudrie tur zirgus saraudzīja un tā, tamēr muļķītis paslepus ielīda savā tukšā naudas maisā un paslēpās brāļu rotos aiz sēžamā. Gudrie brauca, brauca - uzbrauca vienu pili. Iegāja iekšā palikt par nakti, sastapa velnu ar trim princesēm.

Velns teica: "Labprāt jums nakts māju dotu, ja jūs būtu trīs, ka katrai princesei iznāk klātgulētājs."

"Ak skāde!" gudrie bēdājās, "kaut labāk būtum ņēmuši muļķīti līdz, tad būtum trīs.

Bet muļķītis iesaucās maisā: "Te jau esmu!"

To dzirdēdami, gudrie priecājās un glaudīdami izlaida muļķīti no maisa. Tagad velns deva nakts māju un katram brālim vienu princesi klāt gulēt. Pa brītiņam abi gudrie brāļi ar savām princesēm jau bija aizmiguši; bet muļķītis ar savu princesi, jaunāko, nē. Te uz reizi it kā zibins pārspīdēja visu istabu. Muļķītis iesaucās: "Kas tas?"

Jaunākā princese atbildēja: "Tā mana tēva pātaga, jo kad viņš uz svešām zemēm iet laukus strādāt, tad viņš ar pātagu pārmet krustu un nu drīzi tas pārnāks; bet tad tev klāsies nelabi: dzīvs jau nepaliksi."

Muļķītis, to dzirdēdams, satrūkās gan drusku un tikai gudroja, kā nu izglābties. Par laimi jaunākā princese ar ī drīz piemiga, visi tagad šņāca. Bet muļķītis uzlēca kājās, uzlika savu cepuri un brāļu cepures princesēm galvā; bet princešu vaiņagus sev pašiem galvā un tad likās par jaunu gulēt. Un tas bija labi darīts, jo ap pusnakti ienāca velns ar lielu dunci rokā un nocirta princesēm galvas, tādēļ ka viņām bija cepures galvā un velns bija domājis: tie tie brāļi. Bet 1īdz nu velns atkal aizgāja, muļķītis paņēma velna pātagu un uzsauca brāļiem: "Steigsimies projām!"

Šie arī tūliņ paklausīja un nu bēga un bēga; bet velns drīzi apmanīja un dzinās pakaļ. Tad muļķītis nopliukšķināja pātagu krustiem un šķērsām, tūliņ gadījās tilts priekšā, jūŗa pakaļā un velns sadedzis skraidīja laivu meklēdams. Bet kamēr sameklēja laivu, šie jau viņpus jūŗas kādā ķēniņa pilī, drošā vietā. Un tas ķēniņš sacīja tā uz brāļiem: "Kuŗš no jums var šo lielo ozolu noduņķēt?"

Gudrie brāļi domāja: "Labi būtu, ja tikai mēs tiktum vaļā. Jāsaka, ka muļķītis var."

Labi, pateica. Un nu muļķītim ozols jāduņķē. Bet viņš daudz nebēdāja: cirta ar pātagu krustiem un šķērsām un sadragāja ozolu lupās. Ķēniņš nezināja, ka muļķītis velnam pātagu atņēmis, tādēļ nobrīnojās vien un sacīja tā: "Ja tu, muļķīti, tādu ozolu nogāzi, tad varēsi arī velnam 3 zelta zosis nozagt, 3 zelta ābolus nozagt, tad zelta ērzeli ar visu pulksteni no staļļa izņemt un pašam velnam vēl asti izraut! Bet ja tu to visu varēsi, tad atdošu savu meitu par sievu."

Nu muļķītis nodomājies aizgāja gar jūrmalu vien. Gāja, gāja, - te ierauga vienā vietā trīs zelta zosis. Tūliņ paķeŗ zosis un poš pie ķēniņa. Bet pašā tai brīdī velns arī apmanījis - nāk, ka kūp vien, pakaļ. Bet muļķītis nopliukšķināja pātagu krustiem un šķērsām, tūliņ gadījās tilts priekšā, jūŗa pakaļā un velns nekur tikt. Kamēr laivu sameklēja, šis ar zosim mājā. Tas nu bija labi. Bet otrā dienā bija jāiet zelta āboli zagt. Gāja, gāja - te vienā vietā ierauga arī trīs zelta ābolus. Tūliņ norauj un poš pie ķēniņa. Bet pašā tai brīdī velns nāk paka], ka kūp vien. Muļķītis papliukšķināja pātagu krustieu un šķērsām, tūliņ gadījās tilts priekšā, jūŗa pakaļā un velns nekur tikt. Kamēr laiku sameklēja, šis ar āboliem pie ķēniņa.

Bet trešā dienā bija jāiet pēc ērzeļa un pulsteņa. Gāja, gāja - nogāja pie velna staļļa durvim un vispirms paslēpa pātagu mēslos. Nu līda pēc ērzeļa; bet līdz ērzeli apgrieza, pulkstenis noskanēja un velns klāt: "Ko te dari? Tu man nozagi zosis, nozagi ābolus, nu tevi ieslodzīšu dzelzs pagrabā baŗot."

Velns iegrūda muļķīti pagrabā, uzlaida dzelzs vāku virsū un pa tādu mazu šķirbiņu, iai roku aizbāž, baŗoja ar saldu pienu un riekstu kodoliem. Kad laiku bija barojies, velns atnāca pie šķirbas, sacīdams: "Izbāz man pirkstu, lai redzu, cik tālu esi baŗojies!" Bet muļķītis uzmauca pirkstam riekstu čaumalu. Velns apčamdīja pirkstu, atrada vēl cietu un baŗoja vēl labu laiku. Tad atnāca atkal pie šķirbas, sacīdams : "Izbāz man pirkstu, lai redzu, cik tālu esi nobaŗojies!"

Muļķītis uzmauca pirkstam riekstu čaumalu un atkal pievīla velnu. Nu baŗoja vēl kādu laiku un tad atnāca pie šķirbas, sacīdams: "Izbāz pirkstu, lai redzu, cik tālu esi nobaŗojies!"

Muļķītis ir šoreiz uzmauca pirkstam riekstu čaumalu, bet pirksts, manāmi baŗojies, nevarēja velnu vairs pievilt; velns atteica: "Būsi labs! šodien un rītu nebūšu mājā, bet parītu grābšu tevi nagos."

Un velnam bij taisnība. Muļķītis tiešām bija nobaŗojies miesās, caur ko arī spēki bija gadījušies desmitreiz vairāk. Bet tas bija labi: jo līdz ko velns bija aizgājis, muļķītis saslējās pret pagraba vāku, atgrūda vaļā, izlīda laukā, paņēma pātagu, izveda ērzeli ar visu pulksteni un steidzās pie ķēniņa. Gan arī šoreiz velns dzinās pakaļ; bet muļķītis papliukšķināja pātagu: tūliņ gadījās tilts priekšā, jūŗa pakaļā - velns nekur tikt. Kamēr velns laivu sameklēja - muļķītis mājā. Bet ceturtā reizē bija jāiet vēl velnam asti izraut. Tas nu bija smagākais darbs, tādēļ arī nabadziņš aizgāja bēdādamies. Gāja, gāja - iegāja velna pilī, kur sastapa durvīs veceni. Tā sacīja: "Ai, dēliņ, ko teitan tu meklēsi? Pārnāks mans kungs, tas saplosīs tevi."

"Vai plosa, vai neplosa, bet esmu nācis velnam asti izraut." Vecene sacīja: "Nu labi! tad paslēpies te apakš trepēm!" Muļķītis paslēpās ar visu pātagu. Ne cik ilgi, velns mājā: kas tā par smaku te esot?

"Nekas, nekas! te bija viens Dieva izredzēts cilvēciņš." "Nu, kur tad Dieva cilvēciņš palika?"

"Aizgāja, aizgāja!"

Un velns vairāk neko: tūliņ nolikās gulēt. Bet kamēr šis kŗāc, vecene

jau parauj vienreiz asti. Velns atmožas: "Kas te?" "Nekas, nekas - maizi

mīcīdama drusku tev piedūros."

Velns vairāk neko - krāc atkal. Nu vecene parāva otrreiz pie astes. Velns atmožas: "Kas te?"

"Nekas, nekas - maizi mīcīdama drusku tev piedūros!" Velns vairāk neko - kŗāc atkal. Nu vecene rāva no tiesas un izrāva asti ar visu sakni, pasviezdama muļķītim trepju apakšā. Muļķītis paķēra asti un aizskrēja kā vējš. Velns, zināms, šoreiz

stāvus izlēca no gultas dzinās muļķītim pakaļ. Bet muļķītis papliukšķināja pātagu krustiem un šķērsām: tūliņ gadījās tilts priekšā, jūŗa pakaļā - velns nekur tikt. Kamēr 1aivu sameklēja - muļķītis mājā pie ķēnina.

Nu ķēniņš atdeva muļķītim savu meitu par sievu un atdeva valdību; bet gudrie brāli noskatījās vien.