Necerēta laime.

6. A. 1654. M. Zaube Alūksnē. A. Bērzkalnes krājumā.

Reiz vienai mātei bijis viens vienīgs dēls, vārdā Ancis. Viņi dzīvojuši ļoti nabadzīgi. Māte Anci bija aizsūtījusi uz mežu pēc žagariem, jo viņiem nav bijis malkas.

Ancis aizgājis mežā, pielasījis žagarus, bet nākdams uz māju, apmaldījies, jo bijis jau tumšs. Viņš nezinādams, ko darīt, skatījies uz visām pusēm. un ieraudzījis tālumā uguntiņu spīdam. Viņš ļoti priecīgs devās uz to pusi un ieraudzīja savā priekšā mazu mājiņu. Pienācis pie loga, viņš redzēja, ka logi ir vaļā un pie loga ir galds. Pie galda stāvēja pavecs vīrs, otrā pusē sieviete un galda galā mazs puisēns.

Tēvs skaitījis naudu, jo viņš bijis pārdevis labību, un nu vēl pārskaitījis, vai nauda ir visa. Mazais puisēns lūdzis, lai tēvs viņam arī dodot naudu, bet tēvs nedevis sacīdams: "Ka nauda pieder bubulīšam, un pa to laiku izstiepis roku pa logu ārā un sacījis: "Še, bubulīti, nauda!"

Ancis tūliņ paņēmis naudu un devies ātri mežā līdz nākāmam rītam, kamēr gaisma ausa un tad arī atrada ceļu uz māju. Un no šās dienas Ancim ar māti klājās labāk, jo bija arī nauda ko maizi nopirkt.

Tēvs nu gan noprata, ka bija žēlojis savam dēlam dot naudu, bet nu bija visu atdevis bubulīšam, bet viss bija par vēlu, un uz priekšu tas deva dēlam katru reiz naudu, kā tik skaitīja.