7. A. 1654. Skolnieks A. Kurps no 90 g. v. Sprūda Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz dzīvojis viens bagāts kungs, kuŗa dēls bijis dikti stalks un žūpojis. Kad tēvs palicis vecs un nevarīgs, viņš domājis: "Ko nu lai daru? Es esmu vecs un drīz miršu, dēls paliks par mantinieku un visu mantu ātri patērēs."

Labi. Tēvs paraksta vēstuli un mirdams iedod savam uzticamam kalpam, lai tas to ~ēc viena gada laika pēc viņa nāves iedod dēlam, bet pats lai augšā neplēš.

Labi. Kalps apsolās tā darīt, un kungs nomirst. Bet nu dēls tik dzīvo, kā tik vien māk.

Paiet gada laiks, bet dēlam vairs nekā nav. Viņš paskatās

kalendārā un redz, ka tieši gads pagājis no tēva nāves, bet viņš vēl ne vienu reizi nav bijis uz tēva kapa tēva reizi noskaitīt. Dēls apģērbjas, aiziet, noskaita tēva reizi un pārnāk atkal mājās.

Tiklīdz viņš ieiet iekšā, viens pie durvim klauvē. Viņš attaisa durvis - istabā ienāk kalps, pasniedz dēlam vēstuli un aiziet. Dēls atplēš vēstuli un lasa: "Es zinu, tagad ir jau pagājis viens gads, kamēr es esmu miris. Tu esi visu mantu izdzīvojis. Es tev teicu, ka tā nevajaga darīt, bet tu mani neklausīji. Tagad es tev cita padoma nevaru dot, kā iet tur kambarī, kur pie griestiem iedzīts kāsis, uz kāša karājas valgs, bāz tur galvu iekšā, tad būs viss labi."

Dēls to izlasījis, paliek skatoties. Viņš domā, ka gribot negribot tā jādara, ja nav tēvu klausījis, jo nabags vien jau esot. Viņš ieiet kambarī, uzliek saiti uz kakla un palaižas vaļā. Tavu brīnumu! tikko palaižas vaļā, tas rodas ar visu saiti uz kakla uz krēsla sēdot. Dēls labi apskatās un redz, ka viņam priekšā uz grīdas zelta naudas čupa. Viņš nu saprot, cik labs viņam tēvs bijis, kad viņam paglabājis naudu.

No tā laika viņš dzīvoja pavisam labi.

Piezīme. Šis variants nāk no Tūkstoš un vienas nakts. P. Š.