8. A. 1654. Skolnieks A. Aļļis no 55 g. vecās M. 5ēnvaldes Nīcā. K. Lielozola kr.

Reiz bijis viens nabaga kurpnieks. Viņš strādājis, strādājis un bijis pats slims un tā bērni arī slimi. Tā viņš vienu nakti sapņojis, lai viņš ejot uz to lielo tiltu tai pilsētā, tur atradīšot savu laimi. Nu kurpnieks no rīta piecēlies pārdomā iet - neiet, tā pilsēta bijusi sešas jūdzes no mājām. Ka viņš ies, viņam iziet kadas trīs dienas, līdz noies uz to pilsētu, un tad paliks vēl nabadzīgāks. Ab viņš sapņo otru un trešo nakti arī, lai viņš uz to tiltu ejot, tai pilsētā, ka tur viņš atradīšot savu laimi.

No rīta viņš saņem dūšu, atmet visu savu tupeļu lāpīšanu un iet prom uz to pilsētu. Kurpnieks noiet tai pilsētā un stāv uz to tiltu vienu dienu, otru dienu, kā knapi tik vairs uz kājām varējis nostāvēt. Viņš gan domājis : "lešu uz mājām," bet te viņš saņem atkal dūšu un stāv vēl trešo dienu, nemaz neēdis.

Trešo rītu viņam gaŗām iet viens&127; bagāts kaupmanis, un tas viņu uzrunā: ko viņš te stāvot tik izbālējis, "tu jau nokritīsi tepat uz to tiltu."

Tas kurpnieks atstāstījis, ka viņš redzējis sapnī, lai šis nākot uz šo tiltu un te atradīšot savu laimi. Tad bagātais teicis: "Tu esi muļķis laucinieks, tu tici saviem sapņiem un māņiem."

Tā kaupmanis izrauj savu maku pilnu ar naudu un iedod kurpniekam, lai viņš paēd un iet uz mājām. Tas bagātais kaupmanis teicis: "Es ar sapņoju, lai es braucu uz laukiem, meža malā esot maza mājiņa, tur dzīvojot viens nabaga kurpnieks. Tur esot viens oša koks un liels akmens. Lai es to akmeni noveļu, tur apakšā būšot viens liels vara katls, pilns ar vaŗa naudu. Lai es atstājot savu veikalu, un lai braucot uz laukiem to naudu meklēt - tad es būtu tīrais muļķis, kad ticētu māņiem un sapņiem."

Tas bagātais taisni bija noteicis tā kurpnieka dzīves vietu. Kurpnieks nu pāriet mājā, paņem sievu un bērnus un iet to akmeni velt zemē. Kad viņi novēluši to akmeni, tur apakšā bijis liels vaŗa katls, pilns ar vaŗa naudu. Viņš naudu tik daudz dabūjis, nopircis vienu muižu un nu dzīvojis kā bagāts muižkungs: stādījis augļu kokus, audzējis daudz lopu, skolojis savus bērnus un dzīvojis labi. Kurpnieks liek uzmūrēt lielu pieminekli, uz to pieminekli liek uzlikt to kaŗa katlu, un to pieminekli apstādīja ar visskaistākām puķēm. Bet tos rakstus, kas uz to katlu bijuši, neviens nevarējis salasīt.

Pēc gadiem nācis viens pasaules ceļotājs. Senāk nebija ne kuģu:, ne dzelzceļa, nedz arī gaisa kuģu un tad izgājis vairāk gadu līdz apstaigājis visu pasauli. Cits dabūjis arī savu galu, staigājot ap pasauli. Tas pasaules ceļotājs ar atnācis tai apgabalā, kur tas kurpnieks dzīvojis. Pasaules ceļotājs iegājis ar pie tā kurpnieka, tas viņu pamielo, izvadā pa savis dārzis un gaņgis, noiet pie tās vietas, kur tas katls uzstādīts un kur zied visskaitākās puķes. Uz to katlu bijis tās zemes raksts, no kuŗas bijis tas pasaules ceļotājs. Tas ceļotājs nu izlasījis uz to katlu: "Apakš šī naudas katla ir vēl viens lielāks vaŗa naudas katls nekā šis ir."

Tas pasaules ceļotājs izstāstījis visu, ko viņš izlasījis uz to katlu. Viņi arī izrakuši vēl lielāku vaŗa katlu, pilnu naudas. Tad ceļotājs nu vairs negājis nekur prom, un tā abi dzīvojuši kopā kā labākie draugi. Naudu nezinājuši kur likt, un devuši to naudu arī nabagiem, un tā visi palikuši bagāti. Tas kurpnieks vēl dzīvo ja nav nomiris.