1. A. 1660. P. Šmits Raunā.

Reiz dzīvājis viens nabags zemnieks, kas bieži aizņēmies naudu no bagāta žīda, bet nekad nevarējis laikā atdot. Vienu dienu zemnieks atkal atnāk pie žīda un lūdzas, lai aizdodot tam simtu rubļu. Žīds ir ar mieru dot naudu tikai tad, ja zemnieks pieņem viņa lūgumu: ja zemnieks laikā parādu nesamaksāšot, tad viņš jaušot sev nogriezt vienu mārciņu gaļas. Zemniekam bijusi liela vajadzība un viņš bijis piespiests pieņemt līgumu.

Nosacītā dienā žīds jau ir klāt pēc parāda, bet zemniekam naudas nav un žīds sūdz viņu pie tiesas. Bijusi auksta ziema un tiesa tālu. Zemnieks pusceļā ieiet kādā krogā par nakti pārgulēt. Viņš tur uzlien uz krāsnsaugšas, bet apakšā uz mūrīša nometas vīrs ar sievu, kas tur nogulda mazu bērnu. Zemnieks pa miegam grozīdamies nogāžas no krāsnsaugšas, uzkrīt bērnam virsū un nosit to. Tā nu nosistā bērna tēvs arī iet uz tiesu sūdzēties.

Uz priekšu ceļš uz tiesu gājis pār vienu upi, pār kuŗu stāvējis augsts tilts. Kad nu zemnieks gājis pār tiltu, tad pašulaik apakš tilta pa ledu braucis ragavās viens vīrs ar savu tēvu. Gājējam paslīdējusi kāja, viņš nokritis no tilta, uzkritis braucēja tēvam virsū un to nositis. Nosistā dēls nu arī iet uz tiesu sūdzēties.

Zemnieks nu domājis, ka nāve vair nav izbēgama, un nospriedis nosist arī tiesnesi, ja tas viņu nosodītu uz nāvi. Viņš paņēmis no zemes krietnu akminu un ietinis to mutslaucī. Tiesas namā atnācis viņš nostājies tiesneša priekšā ar savu akminu. Tiesnesis akar domājis, ka zemnieks atnesis viņam mārksniņā labu dāvānu, izgrozījis sūdzības zemniekam par labu.

Žīdam tiesnesis atļāvis pēc līguma nogriezt zemniekam taisni vienu mārciņu gaļas. Bet ja viņš nogriezīšot drusku vairāk jeb mazāk, tad viņš būšot līgumu lauzis, un zemnieks tad varot arī žīdam pašam nogriezt tādu gabalu gaļas. Pēc tāda sprieduma žīds no savas sūdzības atsacījies.

Nosistā bērna tēvam tiesnesis licis atdot savu sievu zemniekam. Kad nu zemnieks ar viņa sievu būšot piedzīvojis kādu bērnu, tad sūdzētājs varēšot ņemt savu sievu un bērnu atpakaļis. Bērna tēvs to padomu nav pieņēmis un tā tad zemnieks arī no soda bijis brīvs.

Nosistā tēva dēlam tiesnesis licis nostāties uz tā paša tilta un lekt apakšā zemniekam virsū, tāpat kā tas uzkritis viņa tēvam. Arī šis sūdzētājs atsacījies no sava sprieduma.

Pēc tiesas beigšanas tiesnesis nu sūtījis savu sulaini pie apsūdzētā, lei dodot savu rādīto dāvānu. Zemnieks tad arī izstāstījis visu, kādēļ viņš to akminu ņēmis līdza. Tā tad tiesnešam nekas cits neatlika, kā tikai priecāties, ka pats palicis sveiks un vesels.