2. A. 1660. E. Sinats no J. Leitēna Rīgā. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes. I, 408, 836.

Vienam zemniekam ievajadzējies zirga. Viņš aizgājis uz kaimiņu un lūdzis zirgu, ko žagarus ievest no meža. Kaimiņš iedevis arī. Šis aizbraucis mežā, sakŗāvis labi lielu vezumu un sācis braukt. Bet viņš nemācējis iejūgt un bijis piesējis ragavas zirgam pie astes. Zirgs vilcis, vilcis, līdz notrūkusi aste. Šis nu licies pats ilksīs. Pārvilcis vezumu mājā un aizvedis zirgu pie kaimiņa. Bet kaimiņš teicis, lai gādājot jaunu zirgu, un sūdzējis šo pie tiesas. Tiesas nams bijis no turienes diezgan tālu, tāpēc pa nakti viņi apmetušies vienā krogū Krogū pie krāsnis gulējis kāds jauns pārītis ar mazu bērnu. Šis uzkāpis uz krāsns pa nakti pārgulēt. Naktī viņam bijis sevis pēc jāiet ārā un kā kāpis no krāsns lejā, tā bērnam taisni virsū un nominis bērnu. Tie arī šo ņēmuši uz grauda un gājuši visi uz tiesu. Šis paņēmis paprāvu akmeni, kuŗu palicis zem svārkiem padusē. Tā viņi nonākuši pie tiesas. Abi, kam bijusi nodarīta skāde, šo sūdzējuši. Tiesnesis iesācis tiesāt, bet šis teicis: "Tu, tiesnesi, taisni spried un neaizmirsti man zem paduses paskatīties!"

Tiesnesis izspriedis tā, lai tikmēr dod zemniekam zirgu braukt, kamēr ataug aste, un lai otrs sūdzētājs dod šim savu jauno sievu tik ilgi, kamēr sieva dabū jaunu bērnu. Šie abi ar spriedumu neapmierināti, taisījušies ātri vien prom, baidīdamies, ka neatņem sievu un zirgu. Tiesnesis piegājis pie zemnieka, domādams, ka šis dos naudu. Bet šis izvilcis no paduses akmeni un teicis : "Taisies, kā tu tiec ātrāk prom, savādi dabūsi ar šo akmeni!"

Tiesnesis nobijies un aizbēdzis. Šis par tik labu izdošanos priecīgs gājis mājās.