3. A. 1660. E. A. Simsons no E. Seila Makašānu pag. Latvju kultūras kr.

Senejūs laikūs dzeivuoja uz pasauļa divi zemnīki. Vīns beja boguots, ūtrs beja nabogs. Vīnu reizi nabogs zemnīks aizguoja pi bogu&127;otuo un prosa nu juo zyrga aizbraukt uz mežu pēc molkas. Boguotais zemnīks īdevja naboga zemnīkam zyrgu aizbraukt uz mežu, bet rogovu nadevja. Naboga zemnīks pajēmja zyrgu un aizguoja uz mežu pēc molkas. Mežā zemnuks pīlasija vasalu vazumu molkas, sasēja ar viervi un pīsēja zyrgam pi astes. Kai zemnīks braucja pa ceļu uz sātu, atruovja zyrgam asti. Kū darīt zemnīkam? Jis pajēmja zyrgu, aizvedja baguotam zemnīkam un pasacēja: "Paldīs tev par zyrgu!"

Reitā īraudzēja boguotais zemnīks , ka juo zyrgam atrauta aste. Jis tyuleņ nūdevja naboga zemnīku tīsā. Atīt tei dīna, kad juoīt jīm uz tīsas. Boguotajs zemnīks īt ar sovu sīvu un dālu, bet nabogs īt vīns pats. Daīt jī vysi da vīna krūga un īguoja tymā krūgā vysi pasasildīt. Boguotajs zemnīks pajēmja brandīna un ols, sjād un dzer, bet nabogs izleida uz cepļa un verās. Pi cepļa uz benča sēdēja boguotuo zemnīka dāls. Naboga zemnīks gribēja jau kuopt nu cepļa un kai kuopja nu nūkrita taisni uz boguotuo zemnīka dāla un nūsyta leidz nuovei.

"Kū tagad darīt?" dūmoj naboga zemnīks, - "tagad beidzās muna dzeive!"

Sadūmuoja zemnīks, ka tīsnesis jū nūtīsuos un tuodēļ vajag nūsist tīsnesi. Zemnīks pajēmja sev kārmanā akmeni un aizguoja uz tīsas. Tīsā zemnīks stuov un verās, kai tīsnesis runoj. Tad izjēmja nu kārmana akmeni, un rūkā turēdams, suoka kratīt un runuot: "Dabuosi itū gastinču (dāvanu)!"

Tīsnesis redzēja, ka naboga zemnīks nazkū tur rūkā un runoj: "Dabuosi gastinču!"

Jis padūmuoja, ka zemnīks jam runoj, ka īdūs treis symti rubļu. Tīsnesis suoka tīsuot un nūtīsuoja naboga zemnīku pa~ jemt nu boguotuo zyrgu un turēt leidz tam laikam, koleidz ataugs zyrgam aste. Taipat nūsprīdja pajemt boguotuo zemnīka sīvu un turēt pi sevis leidz tam laikam, koleidz byus ūtrs dāls:

Tai tīsa beidzjās un jī vysi aizguoja uz sovu sātu. Reitā naboga zemnīks atīt pi boguotuo un vaicoj, kū jam vakar tīsa pīsprīdja. Boguotais soka: "Fs jau pats kai nabejs pīdzeivuošu ūtru dālu."

Bet naboga zemnīks soka: "Es pajemšu, man tīsnesis pīsprīdja ! "

Kū darīt boguotam zemnīkam? Jis īdevja nabogam zyrgu un treis symti rubļu. Nabogs palyka ar itū mīrā un aizguoja prīcīgs uz savu sātu.

Pēc kaida laika tīsnesis syuta sovu kolpu ituo naboga zemnīka pēc tūs, kur jis dūmuoja gastinču. Atīt kolps pi ituo zemnīka un vaicoj tīsnešam gastinča. Zemnīks jarn atbilda: "Man naudas nav, bet kuodēļ es dūšu tīsnešam treis symti rubļu?"

Kolps soka: "Tu pats tīsā ruodējs rūkā naudu."

Zemnīks jam otkon soka: "Es tīsā turēju rūkā akmeni un dumuoju, jo tīsnesis nalabi mani tīsuos, es jū uz reizes nūsystu. Nikaidas naudas es jam nasajemūs dūt!"

Kolps aizguoja atpakaļ pi tīsneša un izstuostīja jam, ka zemnīks nikaidas naudas naapsūlēja, bet tūlaik rūkā turēja akmeni; kuru ruodija, "jo jyus nalabi tīsuosit, jis jyusus uz reizes nūsystu!."

Izklausīja tīsnesis sova kolpa un pasacīja: "Paldīs Dīvam, ka es tai jū tīsuoju, par tū es palyku dzeivs!"