1. A. 1675. J. Bankins «Šis un tas». I, 1872, 58.

Sen senos laikos gauži bagāts, bet jau labi vecs vīrs dzīvojis leišos, kam sieva arī bijusi krietni veca. Bērnu šiem neviena paša nav bijis, tāpēc reizu, kat govij teļš pieradījies, smuks sarkans vērsēns, viņi šo vērsēnu apņēmās turēt par dēlu. Kad nu telš bija paaudzies, tad leitis to aizvedis uz Dinaburgu un to atstājis pie kāda žīdu miesnieka kostē. Vērsēns tad nu tur paliek kādi seši gadi, un vīrs tiešām &127;stellē ikgadus simtu rubuļu žīdam par kosti, prasīdams, kā nu viņa dēlam ejot. Žīds tam arvienu liek atsacīt, ka dēls tam brangi liels izaudzis un itin gudrs palicis.

Bet nu reizu leitis savu pieņemto dēlu grib dabūt redzēt, tāpēc viņš brauč uz Dinaburgu to apraudzīt. Tur noreizojis, iet pie žīda un tam prasa: "Kur nu ir mans dēls? Rādiet man šurpu! Es viņu gribu redzēt."

Žīds to apmierinādams, atbild: "Klusu, klusu, kaimiņ! Tavs dēls gan nav vairs pie manis, bet viņš jau liels izaudzis, gauži gudrs vīrs un dzīvo tagad Berlīnā par advokātu."

Leitis gan priecīgs par tādu jauku ziņu, bet tomēr nodundo un nožēlojas: "Ak skāde, ka savu dēlu nedabūju redzēt! Kā mana vecene par viņu nopriecātos, kad to dabūtu redzēt!"

"Es tev došu labu padomu," žīds tam teic; "es labi pazīstu advokātu Oķsi Berlīnā; es tev došu grāmatu līdz, brauc tik turpu un apmeklē savu dēlu."

Leišam tāds padoms labi patīk, viņš paņem no žīda grāmatu, aizbrauc uz māju, sarīkojas un sataisās un tad brauc uz Berlīnu, kur toreiz tiešām advokāts dzīvojis, kam vārds Oksis bijis (t. i. mūsu valodā vērsis).

Leitis nu staigā ar savu grāmatu tik ilgi apkārt meklēdams; kamēr minēto vīru uziet un tam grāmatu nodod. Advokāts, izlasījis grāmatu - kuŗā žīds laikam leiša muļķību bija aprakstījis - paliek uz reizu itin priecīgs, to apkampj, nobučo un uz viņu saka: "Labdien', labdien' tēt! Kā jums nu labi iet? Ko mana vecā māte dara? Tas gauži labi, ka jūs mani apmeklējuši."

Leiti nu uzņem krietni, dod ēst un dzert kā kungam un gulēt mīkstos spilvenos. Pēc kādu dienu paciemošanās Leitis taisās braukt uz mājām, bet tad vēl uz advokāta saka: "Mans mīļais dēls! Manai vecenei gan ļoti patiktu un tā gauži priecātos, kad viņa tevi dabūtu redzēt; bet nekas nekaiš, es gan viņai izteikšu, cik mūsu dēls laimīgi dzīvo; bet savu mantu es labprāt tev gribētu norakstīt."

Tas arī ne laisks, sasauc savus draugus kopā un tad liecinieku priekšā noraksta, ka advokāts Oksis Berlīnā ir 1eiša dēls un tagadējais mantinieks. Leitis paliek tiešām tādās muļķa domās, ka savu dēlu, citkārtējo vērsēnu redzējis, ar to norunājies, un aizbrauc mierīgs uz mājām.