2. A. 1675. A. Korsaks no 73 g. v. Foguļa Ezeres pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes. I, 549, 1174.

No suiteniekiem viens zēns bijis aizgājis uz Rīgu. Viņam tur labi veicies un naudu arī bišķi sapelnījies. Nopircis manteli un uz svētkiem pārbraucis mājās arī paviesoties. Iegājis vienā krogā, nopircis alu un sācis iedzert. Citi arī tur bijuši un sākuši viņam ieprasīties, kas tad viņš tāds ir un no kurienes viņš nāk. Puika izstāstījis, ka viņam tepat necik tālu ir vecāki. Viņš aizgājis uz Rīgu, sācis dzīvot, un labi gājis. Viens vīrs licies tāds gudrāks krogū par citiem. Tas tā teicis : "Jā, uz Rīgu var aizsūtīt kādu lopu vien tikai grib. Pāris gados no viņa tur iztaisīs lielu kungu!"

Krogū bijis vecais Jancis arī. Tas to visu noklausījies un jau pa ceļam sācis domāt, vai tad viņš arī nevar dot kādu bulleli, lai no tā iztaisa lielu kungu. Pa nakti vecais Jancis nemaz vairs nevar gulēt. Par to vien nu tikai domā. Teic sievai, ko darīs, kas ir! Viņš krogū dzirdējis, ka Rīgā varot no katra lopiņa iztaisīt lielu kungu. Vai tikai viņiem arī nevajadzētu aizvest savu bullīti uz Rīgu. Sieva ir ar mieru, un viņi ved bullīti uz Rīgu. Rīgā kungi vien ir uz visām pusēm, un cepure rokā vien jātur. Sāk nu vienreiz prasīt, kur tad te ir tās skolas, kur no bulleļiem iztaisa kungus. Viens zaldāts stāvējis pie tilta, tam prasījuši. Zaldāts tūlīt sapratis, kas&127; tie ir par cilvēkiem, un zinājis, ko viņiem atbildēt. Pateicis, ka tās skolas tagad visas ir pilnas, un to bulīti tagad viņiem vajaga atstāt pie viņa. Kad būs kāda skola tukša, tad jau viņš tur viņu pierakstīs. Vecīši bijuši priecīgi, ka tik labi izdevies. Atstājuši tam savu bullīti un gājuši paši uz mājām. Zaldāts tā noteicis, lai pēc kādiem trim gadiem viņi atkal atnākot uz Rīgu, tad jau bullītis būšot par kungu, un viņi to varēšot vest uz mājām. Vecīši pateikuši paldies un gājuši prom.

Pa mājām visu laiku nevarējuši nopriecāties vien, ka nu viņiem būs dēls un kungs. Pagājuiš tie pāris gadi, un viņi gājuši uz Rīgu raudzīt, kā tad ir ar dēlu. Pieiet pie tā paša zaldāta un prasa, vai nu ir dēls izskolojies un vai nevar dabūt redzēt. Zaldāts no sākuma nemaz neatminējies vairs, kas tas par dēlu, un sācis brīnīties. Kad vecīši paskaidrojuši, ka priekš gadiem viņi tam esot nodevuši bullīti, lai viņš to pieraksta kādā skolā. Nu zaldāts gan atminējies, kas tas par bullīti. To jau viņš sen bijis apēdis. Zaldāts pateicis -vecīšiem, ka tas jau tagad ir 1iels vīrs. Parādījis uz vienām durvim ar uzrakstu un teicis, lai tikai iet tur iekšā, tur jau viņi to dabūšot. Viņu dēls esot liels apikāts. Lai tas ir zaglis vai slepkava, kas būdams, viņš itin visus attaisno. Vecīši bijuši dikti priecīgi, ka nu redzēs savu dēlu, un steigušies, kur zaldāts viņiem rādījis. Uz durvim bijis uzrakstīts : "Še dzīvo advokāts Vērsis."

Tepat jau nu būs, un gājuši tikai istabā. Istabā bijis dikti daudz ļaužu, un tie viņus negribējuši nemaz laist klāt pie advokāta. Bet viņi tikai gājuši. Viņi jau te neesot nekādi svešnieki. Advokāts viņu dēls, un tad viņi netiks paši pie sava dēla vairs

klāt. Māte nu priecajusies par savu dēliņu: "Ak tu, manu mīļo vērsīti!"

Viņam bijuši smuki uzķemmēti mati un māte teikusi: "Kāda smuka čupriņa, kā gosniņa nalaizījusi, tā vēl ir. Balta priekšiņa arī vēl, taisni tāpat kā bija."

Advokāts nekā nevarēja saprast, ko tie vecie no viņa īsti grib. Viņa4m nepaticis, ka tie te ap viņu tā nerrojas un pavēlējis viņus abus divus izsviest uz ielas. Vecenīte nopūtusies un teikusi: "Lai nu lai, vecīti, iztiksim bez bērniem, lopam jau paliek lopa daba!"

Piezīme. Vēl tādu variantu ir uzrakstījis J. Siltums no A. Bērziņa Smiltenē (III, 88, 2872). P. Š.