3. A. 1675. Lavenovsku Jānis Saulē, Vidzemē. Jkr. V, 93.

Reiz vienam malēnietim bija vērsīts: melnu, sprogainu galvu, baltām krūtim. Viņš domājās no tā izaudzināt "tīsas tāvu" un veda to uz Rīgu "skūlā" sūtīt. Tur nonācis un savu vajadzību izteicis, radās drīzi "skūlas tāvs". Viņi nolīgst uz trim gadiem. Katru gadu jāmaksā l00 rbļ. naudas, jādod l0 vezumu siena un 50 pūru rudzu. Malēnietis brauc piecīgu sirdi uz māj katru gadu noved zināmo skolas algu. Pēc trim gadiem brauc malēnietis savam vērsīšam pakaļ, lai pārvestu kā "tīsas tāvu" mājās. Viņš iet pie "skūlas tāva" pēc sava vērsīša. Bet "skūlas tāvs" saka: "Diezin, vai viņš brauks tev līdzi uz mājām. Vērsīšam tagad pašam savas mājas; viņš sēž pie galda un raksta." 'Malēnietis paņēmis valgu, iet savam vērsīšam pakaļ tur, kur "skūlas tāvs" ierādījis. Iekšā iegājis viņš redz patiesi savu vērsīti pie gaida rakstām - melnu sporgaiņu galvu, baltām krūtīm.

"Aha, manu vērsīt," viņš saka, "nu jau diezgan rakstījis, nāc nu uz mājām, nāc!" un met kādam advokātam valgu gar kaklu to pa durvim ārā vilkdams. Advokāts brēc pēc palīga. Malēnieti noveda uz polīciju, no polīcijas pie dakteŗiem, jo visi viņu turēja par traku. Dakteris iedeva viņam zāles un tas aizmiga. Labi izgulējies viņš izstāstīja, kādēļ tas tā darījis. Nu viņš dabūja zināt, ka jo smalki piekrāpts. Nospļāvies un krietni izlamājies, viņš brauca mājās.