6. A. 1675. E. A. Simsons no Juoņa Plēkšņas Rēzeknē. Latvju kultūras kr.

Dzeivuoja vīns zemnīks. Pi juo beja lels vērss, bet beja taids sirdīgs un ni cik naklausīja sova saiminīka. Vīnu reizi īt zemnīks, sastopa sovu sābri un runoj jām par sovu vērsi, ka jis taids un taids, "mani naklausa, es juo nikai navaru izmuocīt."

Sābris jam atbildēja: "Dūd man sovu vērsi, es jū izmuocīšu par cylvāku."

"Labi," pasacīja zemnīks un atdevja sovu vērsi sābram izmuocīt par cylvāku. Sābris pajēmja vērsi, atvedja uz sovu sātu, nūkova un gaļu apēdja. Tai puorīt daudz laika. Zemnīks vys gaida, kad sābris juo vērsi izmuocīs par cylvāku un atdūs jam. Nasagaida zemnīks un īt pi sābra valcuotu. Atīt zemnīks pi sābra un vaicoj: "Nu, sābris, kai ta byus ar muma vērsi, muocuos jis par cylvāku, vai na?"

Sābris jam atbildēja: "Jis jau tagad ir cylvāks un vēļ kaids lels - barons. Dzeivoj pilsātā cīši boguots, vysaida monta pi juo daudz ir. Jo gribi, nūbrauc uz jū vīsūs."

Prīcīgs palyka zemnīks, ka juo vērss palyka par cylvāku, un vēj par baronu un tai boguoti dzeivoj. Nūīt zemnīks uz sātu un stuosta sovai sīvai: "Vērss myusu jau izmrlocīts par lelu cylvāku, par baronu un dzeivoj pilsātā cīši boguots."

Jis dūmuoja nūbraukt uz jū vīsūs. Sadūmuoja ari zemnīks: "Braukšu es uz pilsātu pi sova vērša vīsūs."

Aizjyudzja zyrgu, sāduos rotūs un nūbrauc uz pilsātu. Pilsātā jis suoka vaicuot nu jaužu, kur dzeivoj vērss - barons. Pilsātā baronu vysi ļauds zynuoja un jam paruodīja, ka taidā un taid:ā muojā jis dzeivoj. Atīt zemnīks uz tū muoju, kur dzeivoj vērss - barons. Izīt kolps un runoj zemnīkam: "Uzgaidit kaidu pusstundis, par tū, ka barons vēļ guļ."

Bet zemnīks suoka lomuotīs ar kolpu, par kū jis jū nalaiž pi vērša, runuodams: "Kū, es navaru bez pīsateikšonas īīt pi sova vērša?"

Tymā laikā, kad zemnīks ar kolpu klīdzja, izdzierda barons un izguoja. Verās, ka nazkaids, napazeistams jam zemnīks, lomuojas ar juo kolpu un skaita baronu par sovu vērsi. Sasadusmuoja barons uz ituo zemnīka, satvēŗa jū aiz apakles un izgryudja uorā.

Stuov izgryusts zemnīks nu uorīnes pi barona lūga un ruoda ar kulaku, runuodams tai: "Vo tev, barons - vērss! Senuok tu pi manis sytīs ar rogim, bet tagad ar nogim . . ."

Tai zemnīks, nūlaidis golvu, nūguoja uz sovu zyrgu un nūbraucja uz sovu sātu. Dzeivoj un tagad pīmin izmuocītu vērsi.