Suns mācās runāt.

1. A. 1676. Kārlis Skujiņa Valmierā.

Vecam Valmieras lielkungam baronam Nolkenam bijis mazs sūnītis, vārdā Bobītis. Viņš to ļoti mīļojis: kas bijis Bobītim draugs, tas arī lielkungam. Kučēram katru rītu Bobītis bijis jāmazgā un jāķemmē. Tas kučēram nepaticis un viņš taisījis plānu, kā no Bobīša atsvabināties. Bez Bobīša lielkungam bijušas vēl mīļas muižas meitas un sievas.

Reiz kučērs aizgājis pie lielkunga un stāstījis, ka alūksniešos esot: suņu skola, kur suņus izmācot runāt, arī Bobīša vajadzējissūtīt uz to skolu. Lielskungs tūliņ pavēlējis kučēram jūgt zirgu un vest Bobīti uz alūksniešiem skolā. Viņš iedevis kučēram 1īdz 50 rubļu skolas naudas un ceļa izdevumu.

Izbraucis no muižas, kučērs mežā Bobīti nositis un apracis sūnās. Viņš tikmēr braukājis pa krogiem, kamēr nauda bijusi nodzerta. Atbraucis mājā viņš lielkungam stāstījis, ka Bobītis uzņemšanas eksāmenu, noturējis spoži, un ka pēc trīs ;mēnešiem tam jābrauc pakaļ.

Pēc trīs mēnešiem kučērs, ar lielkunga iedotiem 25 rubļiem, izbraucis no muižas un atkal braukājis pa krogiem, kamēr nauda bijusi nodzerta. Atbraucis mājā, tas stāstījis lielkungam, ka Bobītis mākot jau gan runāt, bet vēl ietot šļupstis.

Pēc mēneša kučērs atkal braucis pēc Bobīša šoreiz ar10 rubļiem ķešā. Kad nauda bijusi nodzerta, viņš atbraucis muižā un stāstījis lielkungam, ka Bobītis runājis pavisam skaidri, esot viņam apprasījies, ko darot saimniece, ko dārznieks un beidzot pasījis, vai lielskungs vēl tāpat mīlējot muižas sievas un meitas. Viņš esot saskaities un Bobīti nositis un apracis mežā. Lielskungs bijis gan noskumis, bet beigās teicis : "Es viņu skoloju, un viņš man tā!"

Lielskungs nu vēl uzslavējis kučēru, ka tas labi darījis, jo Bobītis, atgriezies muižā, būtu izpļāpājis, ka viņš liels meitu un sievu mīļotājs.