2. A. 1676. J. Gernsdorfs Kastrānes pag. P. Birkerts, Latvju t. anekdotes, II, 111, 1646.

Vienam kungam bijis sunītis, vārdā Bobītis. Kungs vienmēr teicis: "Ir gan man tā Bobīt' gudr'! vis man vin zin, tikai runāt nemāk."

Vienu dienu sulainis to izdzirdis un teicis: "Jā, lielskungs, es zinu tādu vīru, kas var suņus iemācīt runāt."

Kungs bijis ļoti priecīgs un prasījis : "Bet ēkš cik ilg' viņš to Bobīt ēmācīs runāt?"

"Nu, kādus pāŗa mēnešus Bobītim vajadzēs mācīties. Maksa 200 rubļu par mēnesi."

Kungs bijis ar mieru. Viņš iedevis sulainim 404 rubļu un pavēlējis vest Bobīti pie skolotāja. Sulainis paņēmis Bobīti un aizgājis. Aizgājis labi tāļu no muižas, viņš nositis Bobīti, apracis zemē un nācis atpakaļ. Muižā paziņojis kungam, ka aizvedis Bobīti mācībā. Pēc diviem mēnešiem braucis ar karieti Bobītim pakaļ. Atgriezies atpakaļ, stāstījis kungam, ka Bobītis runājot tīri labi, bet būšot vēl viens mēnesis jāmācās. Kungs iemaksājis vēl 200 rubļu. Pēc viena mēneša sulainis braucis galīgi Bobītim pakaļ. Atgriezies muižā tīri nošļucis un stāstījis, ka Bobītis esot

pavisam labi runājis un ceļā devis tik sapratīgas atbildes un jautājumus, ka brīnums, bet kad viņš piepēži ieprasījies, vai liels kungs vēl ar ķēkšu knakstoties, tad viņam uznākušas dusmas, un viņš Bobīti nositis. Viņš nu gan esot vainīgs, bet lai lielskungs par viņu apžēlojoties. Lielskungs to uzslavējis, iedevis vēl 50 rubļu un teicis: "Tas lab', ka tu to drank' ir nositis! Ja nu šito cēnmāt dabūt zināt, kas tad būt? Tad drank sun' varēt vis mūiž sajaukt!"

Piezīme. Tādu pašu variantu, laikam drusku gaŗumā vilktu, ir ievietojis arī «Sikspārnis», 1925. g. Nr. 29. Tur Bobis mācās veselu gadu un pēdīgi tiek mācīts arī dziedāt. Viltīgo sulaini tur sauc par Peksi. P. Birkerts, L. t. a. II, 111, 1647. P. Š.