3. A. 1676. J. Leonovičs, Kapiņu pag., P. Stroda kr.

Vīnam boguotam un gudram kungam beja jūti skaists un ari gudrs suneits. Tys suneits vysu darēja, kū tam kungs pavēlēja, tik vīna bāda kungam beja, ka tys suneits namuocēja runuot. Kungs apklaušynuoja vysas molas, vai nav tik kur taida cylvāka, kas īmuoceitu, juo suneiti runuot. Te vīnā molā jys atrūn vīnkuoršu zemnīku, kurs apsajēmēs īmuoceit suneiti runuot.

"Cik tod tu pajimsi par sovu dorbu?" jautuoja kungs zemnīkaan.

"Kaidu četrudesmit pudu zalta vajadzātu pajemt," pruotuoja zemnīks.

"Jem četrudesmit pudu zalta un brauc tok pēc suneiša un muoci tū runuot," pavēlēja kungs.

Labi. Vyss tyka dareits. Pēc kaidim pīcim mēnešim kungs brauc pi zemnīka un jautoj : "Nu, varbyut iau muns suns runoj?"

"Drusceitiņ jau runoj," atbildēja zemnīks.

"Kū tod jis var pasaceit?" vaicoj kungs.

"Nu, jau var pasaceit, viau, hurr, au un tai tuoļuok," soka zemnīks.

"Muoci tikai dreižuok," pateice kungs un brauce muojuos.

"Kai suns runuos, tod tu man vēļ samoksuosi četrudesmit pudu zalta," sacēja zemnīks.

"Labi, labi, muoci tik vīn!" skubynuoja kungs zemnīku.

Pēc kaida laika atbrauc zemnīks pi kunga ar paziņuojumu, ka suns jau runoj. Kungs jam samoksuoja četrudesmit pudu zalta un pīsacēja, lai tys vad suni pi juo. Ūtrā dīnā atbrauc zemnīks vīns pats pi kunga.

"Kur muns duorgais suneits?", jautāja kungs zemnīkam.

"Tyuleņ tu zynuosi," atbildēja zemnīks. Un suoka stuosteit : "Es īmuocēju tovu suneiti runuot, nu un šudin vadu jū pi tevis. Suokam mes braucūt ar jū runuot. Es suoku jautuot, kai tur tovs kungs dzeivoj, kai juo sīva un t. t., bet tys suoka stuosteit, ka muns kungs sīvas naklausa, bet jys knokstuos ar ustobmeitu un cytom sīvītem. Es klausējūs klausējūs un man palyka baist, ka jys nasuok runuot taidas lītas vīsu storpā un ari pi tovas sīvas. Lai tys nabyutu, tod es jū nūsytu."

"Malacis, labi izdarēji!", slavynuoja kungs zemnīku. "Še tev vēl četrudesmit pudu zalta, cytaidi man byutu slikti."

Nu tuo laika nivīns kungs vairs namuocēja sovus suneišus runuot.